Tūkstošiem reisu un milzu izmaksas. Vai cilvēki 2050. gadā dzīvos uz Marsa?

Šo varētu uzskatīt par turpinājumu rakstam "Solīta "Tesla" garāžā neieripo", kur apkopoti pieci grandiozi un nepiepildīti Īlona Maska solījumi. Atšķirība gan šoreiz ir tā, ka šī solījuma termiņš vēl nav pienācis. 27 gadi ir krietns laika posms cilvēka mūžā. Taču vai pietiekami ilgs laiks, lai dibinātu pašpietiekamu un funkcionējošu pilsētu uz planētas, kur neviens cilvēks vēl kāju nav spēris un, visticamāk, tuvākajos 10 gados arī nespers? Daudzi nozares eksperti ir vienisprātis, ka šī pārlieku optimistiskā vīzija par Marsa kolonizāciju jau šobrīd ir solījums, kurš lemts neveiksmei. Vismaz tik īsā laika termiņā.

Tātad. 2050. gads. Pašpietiekama kolonija uz Marsa. Viens miljons iedzīvotāju. Regulāra satiksme starp Zemi un Marsu. Tā jau pasen solīja Masks. Vēl krietni pirms pirmajos izmēģinājuma lidojumos bija devies "SpaceX" zvaigžņu kuģis. Cik šī vīzija reāla?

Tas nav lidojums uz Mēnesi

21. gadsimtā Marss ir tas, kas 20. gadsimta 60. gados bija Mēness. Tas ir uzmanības centrā ne tikai zinātnisko misiju jomā – par šīs planētas izpēti tiek veicināta arī liela sabiedrības interese. NASA prot ne tikai būvēt raķetes, bet arī mārketingu, un liels skaits cilvēku, elpu aizturējuši, pirms dažiem gadiem sekoja līdzi jaunākā NASA rovera "Perseverance" lidojumam uz sarkano planētu. Uz šo notikumu fona arī "Campus" veidoja vizuāli krāšņu rakstu sēriju par Marsa izpēti, kur stāsti par šobrīd aktuālo izpēti mijās ar pagātnes un nākotnes fantāzijām par dzīvi uz Marsa.

Tomēr aizsūtīt uz Marsu zondes un pašgājējus ne tuvu nav tas, kas sūtīt turp cilvēkus.