Slavenajiem zilajiem Ištaras vārtiem, kas rotāja Babilonas pilsētas astoto mūri, varētu būt bijusi pavisam cita nozīme un pamatojums, liecina jauna izpēte.
Arheologi pārbaudījuši ķieģeļu magnētisko lauku, lai precīzāk noteiktu vārtu celtniecības laiku, un mērījumi atklājuši jaunus datus, kas var mainīt uzskatus par šīs konstrukcijas nozīmi. Pētījumu rezultāti publicēti šā gada janvārī zinātniskajā žurnālā “PLOS One”.
Līdz šim tika uzskatīts, ka Ištaras vārti, kas slaveni ar zilajiem glazētajiem ķieģeļiem, tika uzbūvēti par godu Jeruzalemes ieņemšanai, taču jaunākais pētījums rāda, ka celtniecība notikusi vēlāk un ar iekarojumiem varētu nebūt saistīta.
Skaidri zināms, ka vārtus pavēlēja uzbūvēt Babilonijas valdnieks Nebukadnecars II, kurš valdīja no 605. līdz 562. gadam p.m.ē., jo uz vārtiem ir viņa vārds. Celtniecība notika trijos posmos, un par katru no tiem zinātnes aprindās pastāvēja domstarpības par darbu veikšanas laiku. Daži pētnieki uzskata, ka Nebukadnecars II nomiris, pirms vārti tika pabeigti.
Lai noskaidrotu precīzāku celtniecības laiku, arheologi paņēma nelielus paraugus no pieciem apdedzinātajiem māla ķieģeļiem no Ištaras vārtiem, kas šobrīd rekonstruēti atrodas Pergamona muzejā Berlīnē, un ar arheomagnētisma metodes palīdzību izmērīja ģeomagnētisko lauku paraugā. Ķieģeļi atbilda katram no trim vārtu būvniecības posmiem.
Arheomagnētisms mēra Zemes magnētiskā lauka ietekmi, kas saglabājas objekta arheoloģiskajos raksturojumus. Tas nodrošina precīzāku laika zīmogu nekā radioaktīvā oglekļa metode, kas ir visbiežāk izmantotais veids objektu vecuma noteikšanai arheoloģijā.
Šī jaunā analīze noteica, ka starp būvniecības posmiem nebija “būtisku hronoloģisku plaisu” un ka “vārtu komplekss tika uzcelts pēc Jeruzalemes iekarošanas”, kas notika 586. gadā p.m.ē. Jeruzalemes iekarošanas laikā babilonieši iznīcināja Zālamana templi, ko sauc arī par Pirmo templi, nodedzināja pilsētu un izsūtīja ebrejus uz Mezopotāmijas dienvidu daļu, kas zināma kā Babilonija.
Pētnieki secināja, ka visi magnētiskā lauka mērījumi visos piecos ķieģeļos bija līdzīgi un celtniecība tika veikta aptuveni vienā un tajā pašā laikā, ap 583. g.p.m.ē. Tas nozīmē, ka Nebukadnecars II ir noteikti pieredzējis jauno vārtu pabeigšanu un, visticamāk, braucis tiem cauri.
Pārbaude liecina, ka Ištaras vārtiem būvniecības procesā netika mainīts konstrukcijas stils, “otrā un trešā fāze ir saistīta ar sākotnējo vārtu dizainu un atspoguļo būvniecības procesu, nevis vēlākus papildinājumus, kas būtu atdalāmi no pirmā posma,” raksta pētījuma autori.
Pētnieki cer veikt līdzīgas arheomagnētiskās analīzes arī citām senajām Mezopotāmijas struktūrām, jo apdedzinātie māla ķieģeļi ir izrādījušies uzticams avots un šajā laikmetā bija izplatīts celtniecības materiāls.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
