Ilgus gadus tika uzskatīts, ka "bīstamo" atzīšanos, ko atrada Šekspīru dzimtas mājās un kas savā laikā varēja apdraudēt ģimeni, nav rakstījis slavenā dramaturga tēvs, bet gan cita persona, vēsta specializētais portāls "Science Alert".
1757. gadā Šekspīru nama spārēs atrada noslēptu neparastu dokumentu, ko bija parakstījis "J. Shakespeare" un ko nodēvēja par "garīgo testamentu". Vēsturnieki līdz šim to uzskatījuši par dramaturga tēva Džona Šekspīra (1531–1601) parakstītu, bet vēstījuma "bīstamība" slēpās tajā, ka dokumentā pausta uzticība katoļu ticībai, un pats autors sola mirt "katoļa nāvē".
Lieta tāda, ka Džona Šekspīra dzīves laikā, kad valdīja protestantu karaliene Elizabete I, šāda atzīšanās būtu uzskatāma par lielu ķecerību. Dokumenta autoram draudētu nāve. Tikai viena nianse – tas nebija Džons Šekspīrs.
Bristoles Universitātes literatūras profesors Metjū Stīgls uzskata, ka "testamentu" uzrakstījusi Viljama māsa Džoana Šekspīra-Hārta (Joan Shakespeare Hart, 1569–1646), kura nodzīvoja 30 gadus ilgāku mūžu par savu brāli.
Savu apgalvojumu Stīgls pamato ar to, ka ievērojama "testamenta" daļa kopēta no itāļu sacerējuma "Dvēseles pēdējā griba un testaments", kas bija sarakstīts jau pēc Džona Šekspīra nāves.
Šis atklājums būtiski maina dokumenta kontekstu. Pēc Elizabetes I nāves 1603. gadā Anglijas tronī kāpa Džeimss I – protestants, kuram tomēr bija brīvāka attieksme pret reliģiju un kura laikā piederība katoļticībai bija daudz mazāk riskanta.
Turklāt šis "testaments" ļauj ieraudzīt sievieti, kuru ļoti bieži mēdz aizmirst. "Ir saglabājušies tikai septiņi dokumenti no Džoanas dzīves laika, kurā vispār minēts viņas vārds," norāda Stīgls. "Virdžīnija Vulfa sarakstījusi slavenu eseju "Šekspīra māsa" par to, ka tādas sievietes kā viņa pat nevarēja sapņot kļūt par rakstnieci vai saglabāt savus darbus, līdz ar to viņa kļuva par simbolu, par sava veida agrīno jauno moderno sieviešu zudušo balsi. No viņas brāļa mums ir saglabājušies simtiem tūkstoši vārdu, un līdz šim pilnīgi nekā no viņas."
Jau kopš tā atrašanas brīža "garīgais testaments" intriģējis un nomocījis zinātniekus un pētniekus. Jau tālajā 1789. gadā Šekspīra pētnieks Edmonds Melouns norādīja, ka šis ar roku rakstītais dokuments ir vismaz 30 gadus jaunāks un nesakrīt ar Džona Šekspīra nāves gadu, taču viņš uzskatīja, ka autors ir nezināms Šekspīra dēls, kam dots tāds pat vārds.
20. gadsimta sākumā reliģiju pētnieks Herberts Tērstons uzdūrās kādam 1661. gadā spāņu valodā rakstītam pamfletam, kurā bija saskatāma zināma līdzība ar Šekspīru "testamentu". Tas tiek piedēvēts Sv. Šarlam Borromeo, kurš nomira 1584. gadā – tad Džons Šekspīrs vēl bija dzīvs.
Taču Stīgls, kurš strādā pie Šekspīru biogrāfijas, nolēma "parakt" dziļāk. Viņš izskatīja vairākus digitalizētus arhīvus, meklējot šā teksta oriģinālu itāļu, franču, spāņu un citās valodās, līdz nonāca pie 1613. gada itāļu teksta, kura autori ir kanoniķis Žirolamo Verduro un viņa biktstēvs Silvestro Ferrari. Un tas nozīmē tikai vienu – Viljama Šekspīra tēvs šo "testamentu" nav rakstījis, jo nevarēja lasīt itāļu dokumentu, un vienīgā persona mājā, kam bija tādi pat iniciāļi, bija Džoana.
Dokumentā turklāt pieminēta 7. gadsimta velsiešu svētā – jaunava Vinifreda –, kura brīnumainā kārtā izdzīvojusi, kad vīrietis, ko viņa bija atradījusi, nocirta meitenei galvu. Vietā, kur atradās nogalinātā jaunava, parādījās dziedinošs avots, galva atkal savienojās ar ķermeni un Vinifreda atdzīvojās. Šo svēto īpaši cienīja sievietes.
"Neskatoties uz to, ka Džoana Šekspīra Hārta ir Rietumu slavenākā rakstnieka māsa, viņa ir gandrīz nezināma; viņa patiešām ir persona no Virdžīnijas Vulfas 1925. gada slavenās esejas, kas tik dziļi iesprostota dzimumu konvencijās, ka, šķiet, nav iespējams atrast neko, ko viņa būtu uzrakstījusi vai radījusi," savā esejā raksta Stīgls.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
