Senā Ēģipte, varenā impērija ar dižiem valdniekiem, izrādās bijusi slimību, infekciju un parazītu plosīta sabiedrība, turklāt liela loma tajā bijusi svētajai upei Nīlai, liecina jaunākie pētījumi.
Pateicoties modernām medicīnas tehnoloģijām, tagad ir iespējams iegūt plašāku ieskatu seno ēģiptiešu veselības problēmās, un tās izrādījušas ļoti nopietnas, raksta populārzinātniskais izdevums "Scientific American".
Kembridžas Universitātes bioloģijas antropologs Pīrss Mičels pētījumā apkopojis datus par 31 mūmiju no Senās Ēģiptes un kaimiņos esošās Nūbijas (tagad Sudāna). Viņš atklājis, ka 65% iebalzamēto cilvēku bijuši parazītiski tārpi, savukārt 40% mūmiju atrastas utis. No mūmijām, kas tika pārbaudītas uz malārijas paveidu, kas ir bīstamākā un nāvējošākā šīs slimības forma, 22 procentiem šo slimību arī konstatēja.
Pamatojoties uz diviem citiem pētījumiem, Pīrss Mičels lēš, ka aptuveni 10 procentiem bija Cutaneous leishmaniasis, nāvējoša parazitāra slimība, kas izraisa iekšējo orgānu palielināšanos. "Ēģiptē un Nūbijā bija daudz tādu parazītu, kas var nogalināt vai izraisīt hroniskas slimības," saka pētnieks.
Īpaša loma tajās slimībās, kas bija izplatītas Senajā Ēģiptē, bija Nīlas upei. Neskatoties uz reģiona sausajiem un karstajiem apstākļiem, izplatītas bija pārnēsātāju izraisītas slimības, piemēram, malārija un leišmanioze. Iemesls – malārijas odi vairojās purvainajās upes piekrastēs, bet smilšu mušas – sausākās savannās, saka Mičels.
Turpretī vairāki ar sanitāriem apstākļiem saistīti parazīti, piemēram, apaļtārpi, kas izplatās ar fekālijām un bija izplatīti citās senajās sabiedrībās, Senajā Ēģiptē acīmredzami nebija sastopami. Mičels to saista ar Nīlas ikgadējiem plūdiem un auglīgajām dūņām, kas palika pēc tiem, jo tādējādi samazinājās vajadzība labības mēslošanai izmantot dzīvnieku un cilvēku ekskrementus.
Toties kaķu kulta statuss Senajā Ēģiptē, iespējams, izraisīja toksoplazmozes izplatīšanos cilvēku populācijā. Cilvēki atradās ciešā saskarē ar kaķiem, kuri tika mumificēti vai izmantoti reliģiskos rituālos.
Mičels izmantoja modernu datortomogrāfiju, lai audos meklētu, piemēram, Dracunculus medinensis nematodi, kas ir viens no senākajiem zināmajiem parazītiem cilvēces vēsturē.
Ja mumificētajos paraugos bija saglabājušies mīkstie audi, malārijas un leišmaniozes identificēšanai bija iespējams izmantot fragmentētu DNS. Līdzīgi vienā pētījumā tika izmantota muskuļaudu DNS analīze, lai noteiktu toksoplazmozi. Strādājot ar paraugiem, kas bija dabiski mumificējušies, pētnieki meklēja zarnu parazītus līķa iekšpusē, savukārt turīgākiem ēģiptiešiem, kuri pēc nāves tika balzamēti un mumificēti, iekšējie orgāni atradās īpašos traukos, jo tos senie ēģiptieši glabāja atsevišķi no ķermeņa.
Taču bagātība un zelts nepasargāja turīgos no sērgām un slimībām – viņu nāves cēlonis bieži vien bija tas pats, kas zemākā slāņa ēģiptiešiem. Piemēram, jaunais faraons Tutanhamons bija inficēts ar diviem dažādiem malārijas paveidiem.
Dažas slimības, kas konstatētas Ēģiptes un Nūbijas mūmijās, šo to atklāj arī par pašu sabiedrību. Piemēram, leišmanioze tika konstatēta 13 procentiem Nūbijas mūmiju, kā arī 9,5 procentos ēģiptiešu mūmiju no Vidējās valsts perioda (2050.–1650. g. p.m.ē.), kad ēģiptieši bija devušies uz Nūbiju zelta un vergu meklējumos. Tā kā Nūbijā klimats bija sausāks un tās akāciju mežos dzīvoja vairāk smilšu mušu, šāds atklājums varētu liecināt, "ka leišmanioze bija endēmiska Nūbijā un varēja skart arī ēģiptiešus, kuri [tur] pavadīja laiku," raksta Mičels.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
