Neandertālieši ar līdzjūtību un cieņu izturējās pret bērniem ar garīgiem traucējumiem un pret viņu vecākiem, kas nav raksturīga attieksme tik agrai civilizācijas attīstības pakāpei, liecina pētījumi.
1989. gadā veiktos izrakumos Spānijā, Kovanegrā Valensijas apgabalā, paleolīta laikmeta apmetnē tika uzietas vairāku cilvēku mirstīgās atliekas, ieskaitot bērnu. Analizējot tās, pētnieki nupat nonākuši pie pārsteidzoša atklājuma, kas vēsta par attiecīgās cilts attieksmi pret garīgi slimajiem, vēsta portāls "IFL Science".
Starp fosilijām bija bērns ar vairākām pazīmēm, kas liecina par garīgās attīstības traucējumiem, konkrēti Dauna sindromu.
"Vienīgais sindroms, kas ir savietojams ar šo anomāliju kopumu, ir Dauna sindroms," raksta pētnieki. "Tāpēc ievērības cienīgs ir fakts, ka šis indivīds nodzīvoja vismaz līdz sešu gadu vecumam, kas ievērojami pārsniedz parasti paredzamo dzīves ilgumu bērniem ar Dauna sindromu aizvēsturiskajās populācijās."
Dauna sindroms ir visizplatītākais ģenētiskais traucējums cilvēkiem, bet to novēro arī pērtiķiem. Tiek uzskatīts, ka izdzīvošana pēc zīdaiņa vecuma bērniem ar Dauna sindromu aizvēsturiskajos laikmetos bija reti sastopama.
Ir dokumentēti pieci aizvēsturiski Dauna sindroma gadījumi laikā no 3629. līdz 400. gadam p.m.ē., bet neviens no šiem indivīdiem nav dzīvojis ilgāk par 16 mēnešiem.
Tomēr, pamatojoties uz Kovanegrā atrasto kaulu lielumu un attīstības stadiju, pētījuma autori secina, ka šis konkrētais bērns nāves brīdī bija sešus līdz septiņus gadus vecs. "Ir pamats uzskatīt, ka [šī bērna] ilgstoša izdzīvošana varēja notikt tikai tāpēc, ka viņš saņēma nepārtrauktu aprūpi un uzmanību," viņi raksta.
Komentējot šā atbalsta būtību, pētnieki skaidro, ka "neandertāliešu dzīvesveida, tostarp augstā mobilitātes līmeņa dēļ, ir grūti iedomāties, ka indivīda māte būtu spējusi nodrošināt šādu aprūpi vienatnē, kā arī veikt parastās ikdienas darbības ilgākā laika periodā. Tāpēc ir iespējams, ka mātei tika sniegta nepārtraukta citu sociālās grupas locekļu palīdzība, lai palīdzētu veikt citus ikdienas darbus (vai atbrīvotu viņu no to veikšanas) vai tiešā veidā palīdzētu nodrošināt bērnam nepieciešamo aprūpi, vai abus."
Šādi secinājumi lielā mērā veicina diskusiju par empātiskās un humānās uzvedības attistību Homo sapiens cilts ietvaros. Lai gan iepriekš ir dokumentēti pierādījumi par aprūpi neandertāliešu vidū, daži antropologi ir iebilduši, ka tas radās kā savdabīgs pakts starp personām, kuras varētu atdarīt viena otrai ar labu.
Jaunā pētījuma autori norāda, ka viņu gadījums "ir īpaši interesants, jo sociālā aprūpe bija paredzēta nenobriedušam indivīdam, kuram nebija iespēju atdarīt par saņemto palīdzību". Tas, savukārt, pastiprina argumentu, ka neandertāliešu aprūpes saknes meklējamas patiesā altruismā, nevis no nepieciešamības nodrošināt turpmākos pakalpojumus no "parādnieka".
Iekļaujot šos atklājumus kontekstā, pētnieki uzsver, ka viņu atklājumi liecina par to, ka "neandertāliešu kopienā aprūpe un sadarbīga audzināšana notika vienlaikus un ka abas prosociālās uzvedības bija daļa no plašākas sociālās adaptācijas ar augstu selektīvu vērtību, kurai varētu būt ļoti līdzīgai mūsu sugai."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
