Mute pavērta mūžīgā kliedzienā – tādu šo ēģiptiešu sievietes mūmiju netālu no Luksoras 1935. gadā atklāja arheologi, un tās noslēpumi tiek šķetināti joprojām.
Nu jau izmantojot visjaunākās tehnoloģijas, zinātnieki pēta šo pirms 3500 tūkstošiem gadu dzīvojušo un mirušo sievieti, ar datortomogrāfiju atklājot jaunus datus par viņas ķermeņa uzbūvi un veselības stāvokli dzīves laikā. Zinātnieki var arī digitāli preparēt mūmiju, lai atbildētu uz jautājumu, kas bijis par iemeslu šai agoniju vēstošajai sejas izteiksmei. Tāda ēģiptiešu mūmijām nav ierasta – parasti mutes iebalzamētajiem aizgājējiem ir ciet.
Daudzie izmeklējumi parādījuši, ka sieviete bijusi apmēram 48 gadus veca, ko konstatēja pēc izmaiņām iegurnī, un īpaši izceļas daži viņas mumifikācijas aspekti.
Sievietes ķermenis bija iebalzamēts ar vīraku un kadiķa sveķiem, greznām un dārgām vielām, kuras nākušas no tālienes, teikts pētījuma autora, Kairas universitātes radioloģijas profesora Sahara Salīma paziņojumā. Pētījums 2. augustā publicēts zinātniskajā žurnālā "Frontiers in Medicine".
Salīms arī neatrada iegriezumus, kas atbilst sākotnējam mūmijas novērtējumam, ka smadzenes, diafragma, sirds, plaušas, aknas, liesa, nieres un zarnas tika atstātas ķermenī.
Pētījumā norādīts, ka iekšējo orgānu atstāšana ķermenī bija neparasta prakse, jo klasiskā mumifikācijas metode no šī perioda ietvēra visu orgānu izņemšanu, izņemot sirdi.
Pētnieki noteica, ka sieviete bija 1,54 metrus gara un cieta no viegla mugurkaula artrīta, jo skenēšana atklāja nogulsnējumus uz dažiem skriemeļiem. Sievietes žoklī iztrūkst arī vairāki zobi, kas, iespējams, bija zaudēti pirms nāves. Tomēr zinātnieki nevarēja noteikt precīzu nāves cēloni.
"Mēs atklājām, ka viņa tika balzamēta ar dārgu, importētu balzamēšanas materiālu," sacīja Salīms. "Tas un mūmijas labi saglabātais izskats ir pretrunā ar tradicionālo uzskatu, ka nevar labi iebalzamēt aizgājēju, ja neizņem iekšējos orgānus."
Pētījumā norādīts, ka ir atrastas tikai dažas mūmijas ar atvērtām mutēm, jo balzamētāji parasti aptina žokļa kaulu un galvaskausu, lai mirušā mute būtu aizvērta. Nav skaidrs, kas izraisīja sievietes biedējošo sejas izteiksmi, lai gan pētniekiem ir versija.
Salīms norāda, ka mūmijas labais stāvoklis, retais un dārgais balzamēšanas materiāls, kā arī citi smalki apbedīšanas atribūti, piemēram, parūka, kas izgatavota no dateļpalmas, un gredzeni, kas novietoti uz ķermeņa, liecina, ka vaļā palikusī mute diez vai bija balzamētāju nevīžības rezultāts.
Saskaņā ar pētījumu, mūmijas "kliedzošā" sejas izteiksme var liecināt par līķu spazmām – retu muskuļu stīvuma paveidu, kas saistīts ar vardarbīgu nāvi. Tas varētu nozīmēt, ka sieviete nomira, kliedzot mokās.
Pētījuma autori pieļauj, ka viņa mumificēta 18 līdz 36 stundu laikā pēc nāves, saglabājot atvērto mutes stāvokli nāves brīdī.
Tomēr mūmijas sejas izteiksme ne vienmēr norāda uz to, ko cilvēks piedzīvoja nāves brīdī, norādīts pētījumā. Vairāki citi faktori, tostarp sadalīšanās process, izžūšanas ātrums un tas, cik cieši uztīts audums, var ietekmēt mūmijas sejas izteiksmi.
"Šīs sievietes nāves iemesls vai apstākļi nav zināmi, tāpēc nevar droši noteikt kliedzošās sejas izteiksmes cēloni," raidorganizācijai CNN skaidroja Salīms.
"Kliedzošā sieviete" bija apglabāta zem Senmuta kapa, Ēģiptes karalienes Hatšepsutas (1479.–1458. g.p.m.ē.) tempļa arhitekta, kas ieņēma svarīgus amatus viņas valdīšanas laikā. Tiek uzskatīts, ka sieviete bija saistīta ar Senmutu.
Sievietes mirstīgās atliekas uzietas ekspedīcijas laikā, ko vadīja Metropolitēna mākslas muzejs Ņujorkā, un viņas zārks tur ir izstādīts šodien, savukārt mumificētais ķermenis atrodas Ēģiptes muzejā Kairā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
