Pompeji – senpilsēta, kuru no zemes virsas pazudināja Vezuva izvirdums –, ir viena no vislabāk pazīstamajām un izpētītajām arheoloģiski nozīmīgajām vietām. Tomēr tur aizvien vēl ir kur rakt, un jauni atklājumi nāk gaismā arī šodien. Kādā no pelnu apraktajām ēkām atrastas vēl divu Vezuva izvirduma upuru mirstīgās atliekas. Viņu pēdējie brīži bijuši šausmu un ciešanu pilni. Vienā no gadījumiem pierādījumi arī liecina, ka nāve nebija acumirklīga.
Abu bojāgājušo paliekas atrastas nepilnus 10 kvadrātmetrus plašā telpā. Izrakumi šajā namā sākti vien 2023. gadā. Lai gan telpa ir visnotaļ neliela, izrakumu gaita te bijusi sarežģīta. Upuru skeleti un telpā atrastie priekšmeti ir ne pārāk labā stāvoklī un, lai atradumus nebojātu, arheologiem nācās tos no vulkāniskā materiāla slāņiem atsegt ar īpašu rūpību un ļoti lēnām. Gluži kā stereotipos par arheologu darbu – uz ceļgaliem, ar mazu lāpstiņu vienā un otiņu otrā rokā. Izrakumu vadītājs un Pompeju Arheoloģiskā parka direktors Gabriels Zuktrīgels videopaziņojumā medijiem skaidroja, ka darbs prasījis gandrīz vai mikroskopisku precizitāti.
Pirms gandrīz 2000 gadiem bojāgājušo mirstīgās atliekas nu izpētītas, bet rezultāti izklāstīti izdevumā "Scavi di Pompei" jeb "Pompeju izrakumi".
Vezuva izvirdumā bojāgājušie ir aptuveni 35 līdz 45 gadus veca sieviete un jaunietis vecumā no aptuveni 15 līdz 20 gadiem.
Kaut abu liktenim pēdējo zīmogu uzlika Vezuvs, nāves apstākļi atšķīrās. Pierādījumi liecina, ka sievietes mūža pēdējie brīži, iespējams, bijuši mokošāki. Viņa atrasta guļam uz sāna blakus objektam, kas visdrīzāk bijusi gulta. Sieviete bija sarāvusies čokurā. Abi bija meklējuši patvērumu šajā telpā, jo tā bija no visām pusēm noslēgta, un arī durvis bijušas ciet. Tas sākotnēji paglābis no izvirduma nestās nāves, taču drīz vien piroklastiskais materiāls – ļoti karsti pelni, iežu fragmenti, lava un izvirdumā virszemē nonākušo gāzu maisījums – ieskāvis šo telpu.
Skeleta un vulkāniskā materiāla stratigrāfija (metode, ar ko pētī uzslāņojumu secību) liecina, ka sievietes nāves cēlonis varētu būt nosmakšana. Viņas mutes dobumā atrasti vulkāniskie pelni. Brīžos pirms nāves viņa acīmredzami vēl cerējusi uz glābiņu, jo pie sevis bija savākusi vērtslietas – monētas, pērles, zelta auskarus.
Jaunieša atliekas savukārt atrastas pie izejas no telpas zem daļēji sabrukušas sienas. Viņš pakritis ar seju uz leju, un ķermeņa poza liecina, ka pēdējos brīžos, iespējams, mēģinājis to pamest vai nupat ienācis telpā. Viņa skelets atklāj smagas traumas – sadragāts krūškurvis un mugurkauls. Pētnieku versija ir, ka viņu nospiedusi siena. Atšķirībā no sievietes, pie jaunieša nav atrasti nekādi dārgumi. Nav gan skaidrs, vai tas liecina par zemāku sociālo statusu un rocību, vai vienkārši to, ka viņam nebija laika paķert līdzi neko glābjamu.
Šādi nu izskatās telpa, kur 79. gadā izdzisa divu cilvēku dzīvības.
Katra izvēles – meklēt patvērumu vai tieši bēgt no šķietami drošas telpas, veltīt vai neveltīt laiku materiālo vērtību glābšanai –, atklāj šīs traģēdijas cilvēcisko aspektu, uzskata pētījuma autori. Turklāt jāatceras, ka mūsu ēras pirmajā gadsimtā dzīvojošajiem šādas grandiozas katastrofas, visticamāk, šķitušas vēl baisākas – viņi nezināja, kas ir par cēloni zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kaut sekas jebkurā gadījumā ir postošas, tomēr vieglāk to pieņemt, ja zini – cēlonis ir izprotams un izskaidrojams, pat ja ne vienmēr paredzams. Savukārt ko domāt un darīt, ja esi pilnībā pārliecināts, ka tas ir dievu sods cilvēcei? Tur nu atliek vienīgi bezspēcībā padoties šausmām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
