"Jo vairāk mēs par Stounhendžu uzzinām, jo dīvaināk viss kļūst," izdevumam "The Guardian" saka Londonas Universitātes koledžas Arheoloģijas institūta ģeologs Roberts Iksers. Stounhendža ir viena no vislabāk zināmajām un arī ļoti daudz pētītajām senajām struktūrām. Tomēr tā aizvien mulsina un jauc prātus. Vien nesen paziņots, ka Altāra akmens izcelsme beidzot noskaidrota, bet mēnesi vēlāk jautājums atkal skaitās neatbildēts. Jauni pierādījumi liecina, ka tas tomēr nav no Orknejas.
Jāturpina meklēt
Vēl līdz pagājušajam gadam populārs bija uzskats, ka Altāra akmens izcelsmes vieta ir atsegumi Velsas rietumos aptuveni 225 kilometrus no Stounhendžas. No turienes nākuši tā dēvētie zilie akmeņi, kas veido iekšējo akmens bluķu apli. Kad tie kļūst mitri, iegūst zilu nokrāsu, no tā arī nosaukums. Šie akmeņi ir daudz mazāki par milzīgajiem 10 līdz 30 tonnas smagajiem blokiem, kas veido Stounhendžas ārējā apļa struktūras – divus vertikāli novietotus bluķus, kam pāri pārlikts trešais. Kopš 1923. gada, kad ģeologs Herberts Henrijs Tomass publicēja pētījumu par Stounhendžu, uzskatīts, ka Altāra akmens liekams vienā grupā ar zilajiem akmeņiem, un arī izcelsmes vieta ir tā pati.
Pērn šis 100 gadus senais pieņēmums apšaubīts. Tomasam neesot bijis gana daudz pierādījumu, lai pārliecinoši noteiktu Altāra akmens izcelsmes vietu. "Izskatās, ka viņš vienkārši tā gribējis, lai visi akmeņi, kas nav lielie smilšakmens bluķi, būtu nākuši no konkrēta ģeogrāfiska apgabala. Un šo pieņēmumu neviens nav apšaubījis iepriekšējos 100 gadus," sprieda Eberstvitas Universitātes Velsā goda profesors ģeologs Ričards Bevinss.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
