Nekāda "ekoloģiska genocīda" – Lieldienu salas iedzīvotāji izmira pavisam citu iemeslu dēļ  (4)

Jaunākie pētījumi šo teoriju pilnībā atspēko, un zinātnieki cer, ka uz visiem laikiem. No kurienes "aug kājas" uzskatam, ka Lieldienu salas pamatiedzīvotāji aizgāja bojā "ekoloģiska genocīda" jeb "ekocīda" rezultātā? Bestsellerā, ko sarakstīja un 2004. gadā izdeva amerikāņu vēsturnieks un rakstnieks Džareds Daimonds.

"Pāris gadsimtu laikā Lieldienu salas iedzīvotāji izcirta mežus, iznīcināja augus un dzīvniekus un pieredzēja, kā viņu sabiedrība iegrima haosā un kanibālismā," grāmatā "Collapse" raksta Daimonds.

Par laimi, Rapanui jeb Lieldienu sala, kā tās nodēvēja Eiropas kolonizatori, joprojām interesē zinātniekus, un turpinās pētījumi par to, kas notika šajā attālajā teritorijā Klusajā okeānā. Tā gandrīz divas desmitgades pēc plašu rezonansi izraisījušās Daimonda grāmatas starptautiska pētnieku komanda atradusi pierādījumus, kas amerikāņu vēsturnieka apgalvojumus pilnībā apgāž, vēsta specializētais portāls "Science Alert".

Pētījumā, kas 11. septembrī publicēts zinātniskajā žurnālā "Nature", zinātnieki norāda, ka salas sabrukumu izraisīja nevis pamatiedzīvotāju izraisīta lokāla dabas katastrofa, bet gan ārēji faktori.

Starptautiska ģenētiķu komanda no Kopenhāgenas Universitātes Dānijā un Lozannas Universitātes Šveicē rekonstruēja Rapanui salas pirmiedzīvotāju genomu un pilnībā to sekvencēja. Pētījumā tika izmantotas 15 indivīdu mirstīgās atliekas – kauli un zobi –, kas bija izvesti no salas 19. un 20. gadsimtā un nonākuši dažādos Parīzes muzejos. Pētniekiem izdevās rekonstruēt Rapanui iedzīvotāju datus par pēdējām 100 paaudzēm, un ir maz ticams, ka šie indivīdi būtu dzimuši pēc Eiropas ieceļotāju parādīšanās salā, teikts pētījumā.

"Mēs atklājām, ka šīs personas ir polinēziešu izcelsmes un cieši radniecīgas mūsdienu Rapanui iedzīvotājiem. Izmantojot plašas populācijas mēroga ģenētikas simulācijas, mēs noraidām scenāriju, kas stāsta par ievērojamu populācijas samazināšanos 17. gadsimtā, kā to paredz "ekocīda" versija," teikts pētījumā.

Ģenētiskā analīze rāda, ka salas iedzīvotāji nedzīvoja izolēti, tiem bija sakari ar citām polinēziešu un Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm, tai skaitā krustošanās, kas notikusi starp 1250. un 1430. gadu.

Rapanui salu apdzīvojusi neliela sabiedrība no 1500 līdz 3000 cilvēkiem, un tas turpinājies apmēram līdz 18. gadsimta 60. gadiem, kad peruāņu vergu mednieku un eiropiešu ievesto slimību dēļ iedzīvotāju skaits salā saruka līdz 110 cilvēkiem.

Interesanti, ka DNS testos, kas veikti iepriekšējos pētījumos, netika atrastas Ziemeļamerikas indiāņu "pēdas". Jaunākā pētījuma vadošie autori sarunā ar zinātnisko portālu "Science Alert" pieļauj, ka tas noticis zemas izšķirtspējas datu un paraugu kļūdu dēļ. Atkārtoti pārbaudot šos paraugus, zinātnieki piecos no trim seno Rapanui iedzīvotāju gēniem atklāja indiāņu "komponenti". Tāpat iespējams, ka šie gēnu paraugi attiecas uz laiku pirms notika krustošanās vai uzreiz pēc tās, un šie notikumi vēl nebija nonākuši rapanuiešu genomā.