Maskavas postošās iniciatīvas. Kā Staļins ievilināja Hitleru slazdā

Padomju Krievijas pielīdzināšanu nacistiskajai Vācijai Rietumos joprojām neizprot. Arī Maskavas un Berlīnes vienošanās, ko pazīstam kā Molotova–Ribentropa paktu, tiek uztverta galvenokārt caur Rietumeiropas teritoriālās pārdales un vietējo notikumu prizmu. Vienlaikus līgums sagrāva ne tikai Eiropas, bet arī visu Versaļas pasaules kārtību, iesaistot cīņā Lielbritāniju un Franciju, kurām piederēja plašas kolonijas vai valdījumi Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Citiem vārdiem sakot, šis līgums destabilizēja visu planētu.

Viens no pašreizējās Krievijas varas runasvīriem Vladimirs Medinskis savu rakstu par šo gadsimta darījumu nosauca par "PSRS diplomātisko triumfu". Un tam ir jāpiekrīt, lai gan, protams, ne tādā nozīmē, kādu Kremļa diplomātijas triumfam piedēvē Medinskis. Tāpēc dosim vārdu tam, kurš parakstīja šo dokumentu, – Vjačeslavam Molotovam: "Staļins ticēja Hitleram? Viņš neticēja savai tautai! Un ne velti. Hitlers apmānīja Staļinu? Bet šīs maldināšanas rezultātā viņš bija spiests noindēties, un Staļins kļuva par līderi puspasaulei!"

Visupirms bija aprēķins

Pēc Hitlera nākšanas pie varas Staļins vispirms nogaidīja un pēc tam veica piesardzīgu Trešā reiha izpēti. Viņu nemaz nesatrauca nacionālsociālistu antikomunistiskais noskaņojums, tāpat kā jebkura cita nostāja, jo viņš zināja, ka ideoloģiju var upurēt tūlītējām valsts interesēm. Un PSRS joprojām bija salīdzinoši pievilcīga, ja ne sabiedrotais daudziem, kuri bija neapmierināti ar pastāvošo pasaules kārtību. Piemēram, 1927. gada aprīlī [Ķīnas Tautas partijas] "Gomiņdan" vadītājs Čans Kaiši pārtrauca attiecības ar Ķīnas Komunistisko partiju un sodīja komunistus ar nāvi, apsūdzot viņus par gatavošanos sagrābt varu, bet 1929. gadā jau kā Ķīnas Republikas līderis nonāca bruņotā konfliktā ar Maskavu par Ķīnas Austrumu dzelzceļu, bet vēlāk Staļins noslēdza ar viņu aliansi pret Japānu, kas tādā vai citādā veidā turpinājās līdz Otrā pasaules kara beigām.

Tajā laikā PSRS no diktatūras jau bija pārvērtusies par despotisku valsti, un līderis kontrolēja presi manuālā režīmā, tāpēc nevarēja būt nejaušība, ka 1933. gada 22. martā "Izvestia" parādījās Kārļa Radeka raksts "Kurp dodas Vācija", kur brūnās kliķes nekritiskas bakstīšanas vietā bija skaidrs jautājums: "Nacionālsociālisti ir izstrādājuši ārpolitikas programmu, kas vērsta pret PSRS, kura ar Vāciju uztur labas kaimiņattiecības. Tas uzliek Vācijas valdībai pienākumu atklāti pateikt, kurp tā dodas."

Priekšlikumi nāca arī no armijas

1933. gada 10. maijā pēc militāro un jūras lietu komisāra vietnieka Mihaila Tuhačevska uzaicinājuma Maskavā ieradās augsta ranga vācu virsnieku delegācija reihsvēra bruņojuma priekšnieka ģenerāļa fon Bocelberga vadībā.

Šī vizīte nebija parasts diplomātiskais solis. Viesi apmeklēja tādus padomju militārās rūpniecības uzņēmumus kā Centrālais aerodinamikas institūts, 1. aviācijas rūpnīca, artilērijas remonta rūpnīca Golutvinā, ķīmisko ieroču rūpnīca Bobrikos Tulas apgabalā, Krasnoputilovska rūpnīca Ļeņingradā, poligons Lugā Ļeņingradas apgabalā, ieroču rūpnīca Tulā, Harkivas traktoru, t.i., tanku rūpnīca, 29. dzinēju rūpnīca Zaporižjā, Kaļiņina lielgabalu rūpnīca Maskavā un citus militārās rūpniecības kompleksa uzņēmumus.

13. maijā Vācijas vēstnieka birojā notikušajā pieņemšanā valdīja entuziasms. Vorošilovs, Staļina labā roka militārajos jautājumos, runāja par vēlmi turpināt uzturēt saites starp "draudzīgajām" armijām. Sarunājoties ar vāciešiem, Tuhačevskis izteica alianses piedāvājumu: "Neaizmirstiet, ka mūs šķir mūsu politika, nevis mūsu jūtas, Sarkanās armijas draudzības jūtas pret reihsvēru. Un vienmēr domājiet par to: jūs un mēs, Vācija un PSRS. Varam diktēt savus noteikumus visai pasaulei, ja mēs būsim kopā."