Viss nav tā, kā izskatās. DNS analīze izaicina pieņēmumus par Pompeju izvirduma upuriem

Pirmie kaut cik sistemātiskie izrakumi šajā pilsētā sākās 18. gadsimta vidū, taču pirms Džuzepes Fjorelli visi mēģinājumi saglabāt vulkāna atstātos cilvēku "nospiedumus" nebija diez ko sekmīgi. Starp citu, Fjorelli dzimis Neapolē, kas ir vien nepilnu 25 kilometru attālumā no Pompejiem. Viņš izstrādāja vienkāršu un efektīvu metodi, kā iemūžināt vulkānisko izmešu – pelnu, lapillu, pumeka – aprakto cilvēku veidolus. Mīkstie audi sapuva, pārtapa pīšļos, atstājot vien kaulus. Cilvēku ķermeņa aprises bija "iecementējuši" sacietējuši vulkāniskie izmeši. Fjorelli šos tukšos dobumus uzmanīgi piepildīja ar ģipsi gluži kā veidnes. Kopš 1863. gada šādi radīti 104 ģipša atlējumi. Agonijā dažādās pozās sastingušie tēli vienlaikus šausmina un fascinē.

Šo to var saprast no konteksta. Pozas atklāj, vai notikušais pārsteidzis cilvēku nesagatavotu. Daži izskatās mierīgi, kā miegā. Daži turpretī skaidri apzinās šausminošās beigas, kas pienāks vien acumirkļus vēlāk, un ir pacēluši rokas, kā aizsargājoties no virsū krītoša priekšmeta. Nudien, daļu cilvēku, kā spriež arheologi, nospieda brūkošas ēku sienas. Kas bija šie cilvēki – vai bija nabadzīgi, vai piederēja turīgākajam iedzīvotāju slānim? Ar ko nodarbojās? To visu var mēģināt apjaust pēc pašas ēkas un apkārt atrasto priekšmetu paliekām. Šie atlējumi mudināja spriest arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Vai tēls, kas tur rokās bērnu, ir viņa māte? Kas gan cits, ja ne māte, pēdējos dzīves brīžos varētu sniegt mierinājumu mazai dzīvībai, ko tūlīt izdzēsīs karstu pelnu lavīna? Taču izrādās, ka konteksts reizēm var maldināt.