1918. gadā pirmie mēneši pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas pagaidu valdībai bija īpaši grūti. Lielākā daļa valsts teritorijas atradās vācu spēku rokās, no austrumiem Latvijā bruka iekšā Sarkanās armijas vienības, valstij savas armijas faktiski nebija, savukārt liela daļa iedzīvotāju nevis atbalstīja Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību, bet ar cerībām gaidīja komunistus, kuru rindās cīnījās bijušie latviešu strēlnieki. Šajā brīdī, kad sliktāk vairs nevarēja būt, divas tikko mobilizēto latviešu karavīru rotas sadumpojās un nevēlējās pildīt Pagaidu valdības rīkojumu aizstāvēt Rīgu. Dumpi ātri izdevās apspiest, savukārt daļa bijušo dumpinieku tālākajā Neatkarības kara gaitā drošsirdīgi cīnījās par Latviju.
1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība un darbu uzsāka Pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa vadībā, taču tas notika ārkārtīgi sarežģītā situācijā – faktiski vācu okupācijas apstākļos, pagaidām ar ierobežotu tautas (galvenokārt inteliģences) atbalstu, pētījumā "Rīga 1918. gada beigās – 1919. gada sākumā un Lielbritānijas karakuģu eskadras vecākā virsnieka liecība par situāciju" raksta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons.
Piecas dienas pirms Latvijas valsts proklamēšanas – 1918. gada 13. novembrī – padomju Krievija anulēja Brestļitovskas miera līgumu un nosūtīja uz Latvijas pierobežu latviešu strēlnieku pulkus
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
