Pirms 120 gadiem, 1905. gada 13. janvārī, ap 17 vakarā Rīgā, Daugavmalā, pie dzelzceļa uzbēruma sastapās divas ļaužu grupas. No Maskavas priekšpilsētas nāca vairāki desmiti tūkstošu strādnieku, pārsvarā latvieši, kuri protestēja pret strādnieku apšaušanu Pēterburgā pirms četrām dienām. Latviešu strādniekiem pretī stājās Rīgas apakšvirsnieku mācību bataljona karavīri, kuri bija nosūtīti uz Daugavmalu nodrošināt kārtību un bloķēt protestētājiem ceļu uz Vecrīgu. Arī starp šiem karavīriem bija latvieši, un 13. janvārī Daugavmalā viņi šāva viens uz otru. Vienlaikus "asiņainā ceturtdiena" Rīgā parāva vaļā revolūcijas slūžas, noveda pie milzīgas vardarbības un ievērojamu materiālo vērtību iznīcināšanas, bet reizē ielika pamatus latviešiem kā politiskai nācijai.
Šī laikmeta garu uztvēra pirmā latviešu inteliģences kustība kopš jaunlatviešiem – "Jaunā strāva". Tā nebija politiska organizācija ar vienotu centru un darbības programmu – tā drīzāk bija vienai paaudzei piederošu intelektuāļu kustība ar kopīgām interesēm un idejām par sociālajām reformām, kas nepieciešamas modernajai industriālajai sabiedrībai, norāda vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. "Jaunā strāva" iedvesmu rada Kārļa Marksa idejās par šķiru cīņu un proletariāta varas pārņemšanu. Pēc tam, kad pašā 19. gadsimta nogalē Rīgā notika vairāki strādnieku streiki, 1897. gadā cariskās Krievijas varas iestādes redzamākos "jaunstrāvniekus" apcietināja, kā arī apturēja viņu laikraksta "Dienas Lapa" iznākšanu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
