Sarkanā armija 1939. gada 17. septembrī iebruka Polijā, kopā ar nacistisko Vāciju pilnībā okupējot šo valsti. Nākamajā dienā visā Latvijā skanēja trauksmes sirēnas, iedzīvotāji pameta darbavietas, fabrikas apturēja darbu, valsts iestādes pārtrauca sanāksmes, Rīgas ielās palika pamesti zirgu pajūgi un automašīnas. Visi iedzīvotāji organizēti devās uz pretgaisa patvertnēm, savukārt karavīri Rīgas baznīcu torņos vērās debesīs, meklējot naidnieka lidaparātus. Par laimi, tās vēl bija tikai mācības, tomēr jau kopš 1934. gada Latvija cītīgi attīstīja civilo aizsardzību, domājot par pilsoņu drošību kara gadījumā.
Šajā brīdī Eiropas valstis jau juta tuvojamies kara draudus, tāpēc sāka rūpēties par civilo aizsardzību. Pasīvo gaisa aizsardzību sākumā plānoja Latvijas armijas štāba Operatīvā daļa, vēlāk Artilērijas inspektora štābs. 1934. gada 20. oktobrī tika pieņemts likums par pasīvo gaisa aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa, un 1935. gadā armijā nodibināja pasīvās gaisa aizsardzības priekšnieka posteni, pakļaujot pasīvās gaisa aizsardzības dienestu gaisa aizsardzības priekšniekam, grāmatā "Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture" raksta vēsturnieks Edgars Andersons.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
