"National Geographic" raksta, ka minētajā alā augstu kalnos Meksikas ziemeļu-centrālajā daļā pētnieki sākotnēji ieradušies ar citu nolūku – pētīt, kāda vide tur bijusi pirms tūkstošiem gadu –, taču alā nejauši uziets artefakts noveda pie desmit gadus ilgiem arheoloģiskajiem izrakumiem, kā rezultātā atrasts vesels lērums priekšmetu, tostarp simtiem akmens rīku.
Kaut šis ir gadījums, par kuru pavisam var lietot klasisko izteicienu "zinātnieki vēl strīdas", pārsvarā tiek lēsts, ka pirmie cilvēki Amerikā no Āzijas austrumiem ieradušies aptuveni pirms 15–16 tūkstošiem gadu. Laba pierādījumu bāze šim pieņēmumam ir ģenētiskais materiāls, kas atrasts, piemēram, arheoloģisko izrakumu vietā "Monte Verde II" un ir ap 14 tūkstošiem gadu sens.
Nu akadēmiskajā izdevumā "Nature" 22. jūlijā publicētā pētījumā šīs "meinstrīma" viedoklis tiek pamatīgi izaicināts, paužot, ka pirmie cilvēki Amerikā kāju spēruši par 15 tūkstošiem gadu ātrāk. Arheoloģisko izrakumu vietā "Chiquihuite", kas ir ala aptuveni 2,7 kilometrus virs jūras līmeņa, kopš izrakumu sākuma uzieti aptuveni divi tūkstoši akmens rīku, no kuriem 239 uzieti grants slāņos, kuru vecums ar radioaktīvā oglekļa datēšanu noteikts kā 25–32 tūkstoši gadu.
Fakts, ka šo vissenāko instrumentu apjoms attiecībā pret pārējiem ir tik neliels, vedina domāt, ka ala izmantota kā patvērums ļoti retos gadījumos, piemēram, īpaši bargās ziemās. Pirms 26 tūkstošiem gadu uz Zemes vēl pilnā sparā valdīja pēdējais ledus laikmets.
"Visticamāk, bija šausmīgas vētras, sniegs, krusa," lēš viens no pētījuma autoriem Cipriāns Ardelīns. Minētā ala pret šādām dabas stihijām nodrošinājusi labu patvērumu.
Tiesa, pētījumā secinātajam ir arī virkne ja ne kvēlu oponentu, tad skeptiķu pavisam droši. Tā, piemēram, Arizonas universitātes arheologs un antropologs Fransuā Lanuī norāda, ka "alās atrasto materiālu interpretēt ir ļoti sarežģīts uzdevums", proti, akmens rīki dziļākajos grants slāņos varēja būt nonākuši ģeoloģiskās vai bioloģiskās aktivitātes rezultātā, ar bioloģisko aktivitāti domājot, tie dziļāk zemē nonākuši racējdzīvnieku darbības rezultātā.
"Ja artefakts patiesi ir akmens darbarīks, parasti redzam vairākus atšķēlumus tā malās," skaidro Mičiganas Štata universitātes pētnieks Kurts Radimeikers, piebilstot, ka pētījuma pielikumā esošajos attēlos nekas tāds nav redzams. Līdzīgas aizdomas pauž arī arheologs Bens Poters no Liaočenas universitātes Ķīnā.
Pētījuma autors Ardelīns pieļauj, ka daži no rīkiem tiešām varētu būt pārvietojušies uz dziļākiem un senākiem slāņiem, nekā atradušies sākotnēji, taču uzskata, ka minētie 239 rīki atradušies zem ļoti blīva dubļu slāņa, tādējādi nav nonākuši tur dzīvnieku vai ģeoloģiskās aktivitātes rezultātā. Tāpat Ardelīns uzstāj, ka atrastie artefakti ir cilvēku radīti rīki.
Ja neskaita šos artefaktus, pārlieku daudz citu pierādījumu, kas liecinātu par seno cilvēku klātbūtni alā, Ardelīna vadītā pētnieku grupa neatrada. "Protams, es biju vīlies," atzina pētnieks.
Citā pētījumā, kas arī publicēts izdevumā "Nature", Ardelīna kolēģi un iepriekš minētā pētījuma līdzautori – Tomass Haiems un Lorēna Besera-Vladivia no Oksfordas universitātes analizēja alā atrastos pierādījumus kontekstā ar datiem no 41 citas arheoloģisko izrakumu vietas Ziemeļamerikā, Aļaskas rietumos un Sibīrijā. Pētnieku veiktā statistiskā analīze liecina, ka cilvēku klātbūtne Ziemeļamerikā ir senāka par vispārpieņemtajiem 15–16 tūkstošiem gadu. Pagaidām gan ģenētisku pierādījumu tam nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
