Izskan intriģējoša versija par otrās masu izmiršanas cēloni  (68)

Ilinoisas universitātes Ērbanā zinātnieku komandas aplūkotie ieži no šī laika posma sevī glabā tūkstošiem augu sporu, kuras, kā liecina izpēte, pamatīgi "apsvilinājusi" ultravioletā radiācija, un tas liecina, ka kaut kas nogājis greizi ar Zemes aizsargbarjeru – ozona slāni.

Pētījumā, kas publicēts izdevumā "Proceedings of the National Academy of Sciences", vadošais autors, astronomijas un fizikas profesors Braiens Fīlds un viņa kolēģi izskata versiju, ka vainojami varētu būt vieni no visiespaidīgākajiem notikumiem Visumā – pārnovas jeb mirstošu zvaigžņu eksplozijas.

"Arī uz Zemes notiekošas katastrofas, piemēram, plaša mēroga vulkāniskā aktivitāte un globālā sasilšana var iznīcināt ozona slāni, taču par minēto laika periodu (apmēram 359 miljoniem gadu senā pagātnē) pierādījumi šiem notikumiem ir diskutabli. Tā vietā mūsu priekšlikums ir, ka viena vai vairākas pārnovu eksplozijas aptuveni 65 gaismas gadu attālumā no Zemes varētu būt vaininieces pie ozona slāņa zuduma," universitātes tīmekļa vietnē komentē Fīlds.

Tāpat pētnieku komanda apsvēra arī citas ārpuszemes izcelsmes kataklizmas kā iespējamos cēloņus – meteorītus, ārkārtīgi spēcīgus Saules uzliesmojumus un koronālās masas izvirdumus u.c., taču nosprieda, ka "šie notikumi parasti ir īslaicīgi, un maz ticams, ka tie var izraisīt ļoti ilgstošu ozona slāņa izzušanu, kā tas noticis devona perioda noslēgumā".

65 gaismas gadi, kaut šķiet milzīgs attālums, ir gana, lai tik gigantisks un iespaidīgs notikums kā mirstošas zvaigznes eksplozija neietu secen arī Zemei. Pirmais "sitiens" ir postošs ultravioletais, rentgena un gamma starojums. Kā otrais "sitiens" seko jau kosmisko staru – ātru, enerģētisku lādētu daļiņu – veidolā. Šī "dubultsitiena" ietekme uz Zemi un tās ozona slāni ir ilgstoša, pat līdz 100 tūkstošiem gadu.

Fosiliju izpēte liecina, ka biodažādība devona perioda noslēgumā turpināja sarukt vēl ilgāku laika posmu, aptuveni 300 tūkstošus gadu, kas vedina pētniekus izdarīt pieņēmumu – pārnovu sprādzieni, iespējams, bija vairāki.

"Šis ir visnotaļ iespējams. Masīvas zvaigznes nereti ir zvaigžņu kopās līdzās citām masīvām zvaigznēm, un ir iespējams, ka pārnovu sprādzieni var sekot cits citam," komentē pētījuma līdzautors Džesijs Millers.

Pagaidām, kā jau minēts sākumā, šī ir tikai versija. Lai ar lielāku ticamību pierādītu, ka ozona slāņa sarukšanu pirms gandrīz 360 miljoniem gadu tiešām izraisīja tieši pārnovu eksplozijas, fosilijās pētnieki mēģinās uziet tādus radioaktīvos izotopus kā plutonijs-244 un samārijs-146. "Neviens no šiem izotopiem dabiskā ceļā uz Zemes mūsdienās neveidojas. Vienīgais ceļš, kā tie varētu nokļūt šeit, ir kosmisko eksploziju rezultātā," skaidro vēl viens no pētījuma līdzautoriem Dženhajs Liu.

Roku pie šī pētījuma pielika arī zinātnieki no Kanzasas universitātes, Karaliskās koledžas Lielbritānijā, Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) Šveicē, Igaunijas Nacionālā Fizikālās ķīmijas un biofizikas institūta, un no vairākām citām izglītības iestādēm un pētniecības institūtiem.