4000 km tuneļu un 600 kodolraķešu zem Grenlandes sniega – slepenais projekts 'Iceworm'

Iecerētie kodolieroču simti zem sniega Grenlandē

ASV pirmās radīja funkcionējošu kodolieroci, taču nesējraķešu ziņā priekšā pirmā pavisam nedaudz aizsteidzās Padomju Savienība. Līdz pat 50. gadu beigām vienīgais uzticamais veids, kā šos ieročus nogādāt līdz mērķim simtiem un tūkstošiem kilometru attālumā, bija stratēģiskie bumbvedēji. Tas mainījās 1957. gadā, kad Padomju Savienība ar otro piegājienu sekmīgi izmēģināja pasaulē pirmo starpkontinentālo ballistisko raķeti "R-7" jeb "Semjorku" – tā nolidoja 6000 kilometru. Izmēģinājumā veiktais attālums bija vēl nedaudz "par īsu", lai sasniegtu ASV teritoriju gan no Baikonuras, gan Pļeseckas kosmodroma Arhangeļskas apgabalā, kur vēlāk arī tika izvietotas vairākas "R-7", taču kopumā "R-7" maksimālā lidojuma distance bija ap 8000 kilometriem (atkarībā no modifikācijas un arī kaujas galviņas masas), kas jau iestiepās krietni ASV teritorijā. Amerikāņi daudz neatpalika un arī drīz lika pretī savu "Atlas" klases raķeti. Tās pirmais izmēģinājums pat notika dažus mēnešus ātrāk nekā padomju "R-7", taču ne tuvu tādā attālumā. Abas šīs raķetes un to modifikācijas tika adaptētas arī pirmajiem kosmiskajiem lidojumiem – kalpoja ne tikai strikti militāriem mērķiem.

Ja starpkontinentālās ballistiskās raķetes varētu salīdzināt ar tādu pamatīga atvēziena āķi – spēcīgu, taču diezgan labi redzamu sitienu (pirmajos gados šādu tāla darbības rādiusa raķešu palaišanai bija jāgatavojas stundām ilgi) –, tad tas, ko tobrīd plānoja ASV, bija drīzāk viltīgs aperkots pa pretinieka zodu. Proti, 50. gadu beigās amerikāņi Grenlandē, kur tiem jau bija Tules aviobāze un stratēģiskie bumbvedēji, apsvēra ideju izvietot aptuveni 600 vidēja darbības rādiusa kodolraķetes. Mazākas, nav spējīgas nest tik lielas kodolgalviņas un lidot tik tālu, taču to būtu vairāki simti, daudz tuvāk PSRS teritorijai un... visas paslēptas zem sniega kārtas.