Gan kuģsēdes, gan zaļie sertifikāti – kā apkaroja pandēmijas pirms vairākiem gadsimtiem

Tas nav nekas jauns

Tas nav nekas jauns

Medicīnas vēsturniece Eiženija Toņjoti (Eugenia Tognotti) savā 2013. gadā publicētajā darbā atskatās uz mēra, holeras un gripas ierobežošanas nefarmaceitiskajām metodēm aizvadītajos gadsimtos. Kaut darba tapšanas brīdī SARS-CoV-2 izraisītā pandēmija vēl bija sešus, septiņus gadus tālā nākotnē, 21. gadsimts jau bija mums sarūpējis gan "oriģinālā" SARS izraisīto slimības uzliesmojumu, gan H1N1 jeb tā dēvētās cūku gripas uzliesmojumu, gan arī MERS. Viens no iemesliem, kāpēc SARS izdevās tik ātri apstādināt, turklāt bez vakcīnām, ir tieši sekmīga un nekavējoša nefarmaceitisko metožu ieviešana, no kurām daudzas mums zināmas jau sen.

"2003. gada SARS pandēmijas laikā karantīnu, robežkontroles, kontaktu izsekošanas un monitoringa programmu ieviešana pierādīja sevi kā efektīvus rīkus globāla drauda apturēšanā vien trīs mēnešu laikā. Šāda prakse jau gadsimtiem bijusi pamatā organizētām atbildēm uz infekciju slimību uzliesmojumiem," raksta Toņjoti.

Pētniece arī jau darba sākumā uzsver, ka nekāds jaunums nav arī negatīvā reakcija pret šādiem mēriem – tie vienmēr bijuši pretrunīgi vērtēti no politiskā, ētiskā, sociāli ekonomiskā aspekta. Kā salāgot sabiedrības intereses ar indivīda tiesībām – arī šis jautājums droši vien ir tikpat sens, cik pati karantīna vai pārvietošanās ierobežojumi. "Gadsimtu laikā un līdz pat Covid-19 uzliesmojumam, katra pandēmija novedusi pie zināmu tiesību un brīvību ierobežošanas," šogad tapušā rakstā ieskicē Toņjoti. "Globalizētā pasaulē, kas ir aizvien vieglāk ievainojama pārnēsājamu slimību gadījumā, vēsturiska perspektīva var palīdzēt skaidri ieskicēt aizvien derīgas sabiedrības veselības pasargāšanas stratēģijas."

40 dienas "kuģsēdē"