Agrāk ražoja labāk. Kā spuldžu kartelis izplānoja preču priekšlaicīgu 'nāvi'

Frāzi "agrāk lietas ražoja izturīgākas" katrs dzirdējis par dažādām precēm – automašīnām, lielo un mazo sadzīves tehniku, datortehniku, arī apģērbu, aktīvās atpūtas precēm un vēl, un vēl. Vairums no mums gan vispirms iedomāsies tieši par viedtālruņiem un portatīvajiem datoriem, kuriem parasti pirmais "nobeidzas" akumulators. Ja kādreiz to katrs pats varēja viegli nomainīt, tad šobrīd vairumam viedtālruņu bez speciāliem instrumentiem un prasmēm tas nav izdarāms. Bieži ērtāk ir pirkt jaunu.

Vai "lietas vairs neražo kā agrāk" ir nekas cits kā sentiments par "vecajiem labajiem laikiem" un pesimisms par nākotni? Nav noslēpums, un to apliecina arī pētījumi, ka cilvēki ir tendēti autobiogrāfiskās atmiņās pieķerties notikumu pozitīvajiem aspektiem, tos biežāk izcelt un atcerēties ilgāk. Jo vecāki kļūstam, jo siltākā atmiņā lolojam laiku, kad bijām jauni, spēcīgi, dzīvesprieka pilni – zāle tiešām šķita zaļāka. Vai tikai tāpēc mums šķiet, ka pirmais iegādātais spēkrats nemaz nerūsēja, bet 60. gados pirktais vecmāmiņas mikseris noteikti darbotos vēl šobaltdien, ja nebūtu aizvietots ar glaunāku modeli? Ne gluži. Runa ir par tā saukto plānoto novecošanos jeb mērķtiecīgu preču mūža ierobežošanu, lai veicinātu patēriņu, un tā gluži nav tik vien kā sazvērestības teorija par "alkatīgajām korporācijām".

Vēl pavisam nesen viens no patēriņa kultūras spilgtākajiem simboliem "Apple" bija spiests atzīt, ka ar programmatūras atjauninājumiem mērķtiecīgi tika bremzēta vecāku telefonu modeļu darbība. Kompānija aizbildinājās ar patērētāju interesēm – ātrdarbība esot ierobežota vien tāpēc, lai varētu "izspiest vairāk sulas" no šo ierīču akumulatoriem, kuri nu jau būs pāris gadu lietoti. Tā gan nebūtu problēma, ja patērētāji akumulatorus varētu ērti nomainīt un turpināt lietot visādi citādi aizvien derīgo ierīci.