Prastā grafīta un urāna čupa, kas iestartēja kodollaikmetu: reaktors CP-1

Rakstot par Latvijas zinātnieku iesaisti nākotnes kodolenerģijas projektā ITER, nedaudz nācās pieskarties arī tēmai par kodollaikmeta pašiem pirmsākumiem. Spriedām ar fiziķiem par to, kāpēc praktiski izmantojama enerģijas ieguve no kodolsintēzes reakcijām aizvien nedodas rokā un, šķiet, allaž ir dažus gadu desmitus tālā nākotnē. Protams, kontrolēta kodolu skaldīšana ir daudz vienkāršāks process nekā kodolu savienošana, kas nāk ar pamatīgiem izaicinājumiem gan teorētiskajā, gan praktiskajā pusē.

Taču vēl viens no toreiz pieminētajiem argumentiem bija drošības standartu aspekts. Mūsdienās tie ir nesalīdzināmi augstāki nekā laikos, kad Enriko Fermi vadībā zem Čikāgas futbola stadiona tribīnēm pirms 80 gadiem tika samontēts pasaulē pirmais kodolreaktors. Kaut pie "Čikāga čupas" strādāja vairāki no tobrīd vadošajiem fiziķiem pasaulē (Fermi jau tobrīd bija Nobela prēmijas laureāts), šī joma aizvien bija maz pētīta un nezināmo bija daudz. Tik daudz bija skaidrs, ka reaktora iedarbināšana blīvi apdzīvotā lielpilsētā ir potenciāli riskanta. Nekas tāds iepriekš nebija darīts. Taču ASV jau bija ierautas Otrajā pasaules karā, un ziņas par to, ka nacistiskā Vācija cītīgi strādā pie sava kodolreaktora, neatstāja daudz laika prātošanai. Kā savulaik izteicās Čikāgas Universitātes fizikas profesors Artūrs Komptons, kuram ASV Nacionālā aizsardzības pētījumu komiteja bija uzticējusi izpētīt kodolieroču iespējamību: "Šis projekts mums bija svarīgāks par dzīvību un nāvi."

Piemērota vieta reaktoram? Skvoša korts

Čikāgas Universitāte bija viena no ASV augstākās izglītības iestādēm, kuru personāls bija iesaistīts Manhetenas projektā. Vēl pirms virsvadību pār ASV kodolieroču programmu bija uzņēmies armijas Inženieru korpuss, fiziķis Semjuels Kings Elisons Čikāgas Universitātē jau būvēja reaktoru prototipus. Tieši Kings nolēma, ka piemērota vieta šiem eksperimentiem būtu skvoša korti zem universitātes stadiona tribīnēm.