Toreiz dzirksteļoja telegrāfa aparāti. Ko 1859. gada Saules supervētra nodarītu mūsdienās?

Sarunvalodā tās dēvē par Saules vētrām. Runa ir par notikumu kopumu, kas saistāms ar spēcīgu Saules aktivitāti. Šobrīd Saule ir jaunā aktivitātes cikla sākumā, un aktivitātes maksimums varētu tik sasniegts pēc kādiem trim gadiem. Saules aktivitātes pieaugumu raksturo lielāks Saules plankumu skaits. Tās ir vietas ar izteikti spēcīgiem magnētiskajiem laukiem.

"Vietās, kur uz Saules ir spēcīgāks magnētiskais lauks, var veidoties laukam piesaistīti plazmas kūļi. Saules virsmai mutuļojot, magnētiskā lauka līnijas tiek savērptas, līdz kādā brīdī kūlis kļūst nestabils un atdalās no Saules virsmas kā koronālās masas izvirdums," savulaik "Campus" šos procesus skaidroja Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra (VSRC) pētnieks fizikas doktors Artūrs Vrubļevskis, kurš ar kolēģiem pēta Saules "uzvedību".

Izvirdums, kas sastāv no lādētām daļiņām un magnētiskā lauka, var trāpīt arī Zemei. Parasti tas sasniedz Zemi nepilnas diennakts līdz trīs diennakšu laikā. Zemes virsmu un atmosfēru no šīm lādētajām daļiņām aizsargā Zemes magnētiskais lauks – tieši tāpēc arī polos varam vērot skaistās polārblāzmas. Taču šāda ģeomagnētiskā vētra var izraisīt arī daudz citu "blakņu", kā to apliecināja britu astronoma Ričarda Keringtona vārdā nosauktā ģeomagnētiskā vētra 1859. gadā.

Viņa novērotais uzplaiksnījums ir pirmais šāds dokumentētais gadījums. Tolaik arī magnētiskie sensori observatorijā Londonā fiksēja neparasti spēcīgu magnētisko aktivitāti laika posmā no 28. augusta līdz 7. septembrim.

Vienlaikus tika novērotas pēdējā pusotra gadsimta laikā spēcīgākās polārblāzmas. Kaut tā laika preses izdevumos publicētos nostāstus vēlams uztvert ar piesardzību un paturot prātā, ka šis un tas var būt izpušķots, ziņas ir interesantas.

Savukārt telegrāfa aparāti varējuši nosūtīt ziņojumus arī bez bateriju palīdzības – gaiss elektrolīniju tuvumā esot burtiski bijis "elektrizēts", toreiz rakstīja "Washington Star". "The Illustrated London News" ziņoja, ka Parīzē telegrāfa aparāti esot dzirksteļojuši, bet kāds telegrāfa operators Vašingtonā no ierīces kārtīgi dabūjis pa nagiem ar strāvu, kā to dokumentēja "The New York Times".

Kas notiktu, ja Keringtona līmeņa ģeomagnētiskā vētra ķertu Zemi šodien, kad dzīvojam no elektrības un smalkām tehnoloģijām atkarīgā un burtiski vienā tīklā saslēgtā pasaulē? Ieskatu sniedz dažas nelielākas ģeomagnētiskās vētras pagātnē. 1989. gadā šāds notikums uz pusotru minūti izsita no ierindas visu elektroinfrastruktūru Kvebekā, Kanādā. Bojājumu dēļ seši miljoni cilvēku tika atstāti bez elektropieslēguma līdz pat deviņām stundām. Šī ģeomagnētiskā vētra bojāja arī transformatorus citviet, piemēram, Ņūdžersijas štatā, kur cieta arī kodolspēkstacijas elektroinfrastruktūra.

Daudz bīstamākas šādas vētras ir objektiem kosmosā, ko nepasargā Zemes magnētiskais lauks, proti, sakaru un GPS satelītiem. 2003. gada rudenī piedzīvotā ģeomagnētiskā vētra traucēja GPS sistēmas darbību ilgāk nekā diennakti.

Vairāki Keringtona notikumam pielīdzināmi koronālās masas izvirdumi pavisam noteikti bijuši arī pēdējo 150 gadu laikā, tomēr lādēto daļiņu plūsma nav "ķērusi" Zemi. Piemēram 2012. gadā šāds jaudīgs koronālās masas izvirdums vien par mata tiesu pasaudzējis Zemi. Ja tas būtu trāpījis, vēl vairākus gadus sekas būtu jūtamas, 2014. gadā NASA bloga ierakstā toreiz sprieda Kolorado Universitātes eksperts Daniels Beikers. "Manuprāt, 2012. gada jūlija Saules vētra visos aspektos bija vismaz tikpat spēcīga kā 1859. gada Keringtona notikums. Vienīgā atšķirība – tā mūs "neķēra"," sprieda Beikers.

Kas notiku, ja tomēr "ķertu"? Pēdējo 10 gadu laikā vairākas pētnieku grupas un arī apdrošināšanas kompānijas veikušas prognozes un aplēses par sekām šāda scenārija gadījumā. 2013. gadā apdrošinātāji "Lloyd's" aplēsa, ka Keringtona notikumam līdzvērtīga vētra Ziemeļamerikas enerģētikas sektorā vien radītu 2,6 triljonus dolāru lielus zaudējumus – un tie ir dati par laiku pirms desmit gadiem. Šobrīd pasaule vēl vairāk atkarīga no ar elektrību darbināmām ierīcēm. "Lloyd's" eksperti toreiz lēsa, ka tik spēcīga ģeomagnētiskā vētra daudzviet pamatīgi bojātu kritiski svarīgu energoapgādes infrastrūktūru, un vietām seku novēršana prasītu pat vairākus gadus. Savukārt rezultātā radušies energoapgādes traucējumi jau secīgi ietekmētu gan finanšu sektoru, gan telekomunikāciju sektoru, gan arī ārkārtas dienestu darbu un ikdienas komunālo pakalpojumu sniegšanu – siltumu, ūdensapgādi –, arī degvielas uzpildes staciju darbību, kur sūkņi darbināmi ar elektrību.

Pirms pieciem gadiem veiktā pētījumā, kas publicēts izdevumā "Space Weather", rēķinātas izmaksas visekstrēmākajā scenārijā.

Tiesa, ne visi pētnieki ieskicē tik skarbu ainu. Glāzgovas Universitātes fiziķis, kurš 2021. gadā publicētā pētījumā aplēsis Keringtona notikuma laikā emitēto enerģiju, vietnei "Live Science" norādīja, ka traucējumi būtu vērā ņemami, taču nenozīmētu tik grandiozu postu modernajai sabiedrībai un dzīvesveidam, kā daži to iztēlojušies. Viņaprāt, vislielākā ietekme būtu uz infrastruktūru kosmosā, proti, mākslīgajiem pavadoņiem, kas nodrošina dažādus mums ikdienā nepieciešamus pakalpojumus – sakarus, internetu, navigāciju, meteoroloģiskās prognozes, satelītattēlus utt.

Tomēr Keringtona notikums, lai cik spēcīgs, varētu būt vien nieks salīdzinājumā ar to, uz ko Saule patiesi spējīga. Ir pierādījumi, kas liecina – šādi uzliesmojumi un koronālās masas izvirdumi var būt pat desmitkārt spēcīgāki par Keringtona notikumu 1859. gadā. Zinātnieki ar nu jau "pensijā" pavadīto Keplera kosmisko teleskopu, vērojot zvaigznes ārpus Saules sistēmas, fiksējuši 26 "superuzliesmojumus". Nav pamata domāt, ka arī Saule nevarētu izspēlēt šādus trikus. Vien jācer, ka uguņošana nebūs vērsta pret Zemi.