Vai savulaik pasaulē vardarbība bija daudz izplatītāka – uz šo jautājumu pētnieki jau ilgu laiku meklē atbildes, pētot seno cilvēku mirstīgās atliekas. Taču pārsvarā runa ir par skeletiem, un tie par visu veidu traumām liecības neglabā. "Mūsu pētījums sniedz pierādījumus, ka labi saglabājušos cilvēku mirstīgo atlieku starpdisciplināra izpēte var atklāt apzināti nodarītus miesas bojājumus daudz biežāk nekā iepriekš. Traumas, kas nodarītas torsa rajonā, nebūs redzamas, analizējot tikai galvaskausus, kā arī traumu pēdas mīkstajos audos un iekšējos orgānos būs pamanāmas tikai mūmijās," pētījuma kopsavilkumā raksta patologs Andrēass Nerlihs un viņa kolēģi.
Apbedījumos atrastās liecības – līdzās mirušajiem apglabātie priekšmeti, kā arī auduma atlieku analīze – ļāva noteikt aptuveno šo cilvēku izcelsmes vietu. Savukārt datēšana ar radioaktīvo oglekli sniedza aptuvenas aplēses par to, kurā laikā šie cilvēki dzīvojuši un miruši. Vīrietis, kurš, spriežot pēc netālu atrastajām keramikas izstrādājumu un zvejas rīku liecībām, bijis no Arikas reģiona Čīles ziemeļos, dzīvojis laika posmā starp 996. un 1147. gadu. Visticamāk, viņš bijis zvejnieku kopienas loceklis. Savukārt abu pārējo izcelsme meklējama vietā, kur mūsdienās ir Arekipas reģions Peru. Sieviete dzīvojusi laika posmā starp 1224. un 1282. gadu, bet vīrietis starp 902. un 994. gadu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
