Ludvigs van Bēthovens ir autors darbiem, kuru fragmentus atpazīs jebkurš. Pat tie, kam "lācis uz ausīm uzkāpis" un kas no klasiskās mūzikas ir ļoti tālu. Šie darbi ir skaidri definēti stūrakmeņi klasiskajā mūzikā. Mazāk skaidri ir dižā komponista nāves apstākļi. Ilgstoši viena no populārākajām spekulācijām bija, ka viņš miris no komplikācijām, kas radušās pēc saindēšanās ar svinu. Speciālisti jau agrāk šo pieņēmumu apšaubījuši, taču tas aizvien minēts it bieži. Nesen veikta komponista DNS analīze palīdz mītu atspēkot.
Tuvojoties Bēthovena nāves gadadienai (viņš mira 1827. gada 26. martā), dienasgaismu zinātniskajā žurnālā "Current Biology" ieraudzījis jauns pētījums par komponista veselības stāvokli. Secinājumi nav labvēlīgi tiem, kas Bēthovena nāvē vainoja svinu.
Svina saindēšanās teoriju jau pirms vairākiem gadiem apšaubījis arī zinātniskā skepticisma viens no redzamākajiem proponentiem Braiens Danings, podkāsta "Skeptoid" autors. Atsaucoties uz dažādiem avotiem, Danings toreiz norādīja, ka vēstis par Bēthovena kaites izpausmēm nesakrita nedz ar izplatītiem svina saindēšanās simptomiem, nedz arī pētījumi, kas viņa matos atklāja lielu svina koncentrāciju, ir pietiekami uzticami. Šāda smago metālu piesārņojuma fiksēšana cilvēka matos, īpaši paraugos, kas ir gandrīz 200 gadus seni, ir visnotaļ neuzticama – rezultāti variē no cilvēka uz cilvēku un pat no viena cilvēka dažādiem paraugiem. Kad piesārņojums tiek konstatēts, ir grūti ar lielu varbūtību noteikt, vai avots ir ārējs vai iekšējs. Tas varējis arī rasties pēc nāves. Izskanējušas versijas, ka matu šķipsnas uzglabātas tvertnēs, kas aizlodētas ar svinu.
Ģenētiskā analīze veikta piecām Bēthovena matu šķipsnām, kas ņemtas kā piemiņa pēdējo septiņu komponista dzīves gadu laikā. Sākotnēji no kolekcijām Eiropā un ASV iegūti astoņi paraugi, bet tikai par pieciem pētnieki bija droši, ka tie ir autentiski un reiz bijuši daļa no Bēthovenam raksturīgi izspūrušā matu ērkuļa.
DNS analīze atklāja, ka Bēthovenam bija paaugstināts aknu slimību risks. Bēthovena ķermenim dienu pēc nāves veikta rūpīga autopsija – ārsti gan atvēruši komponista galvaskausu, cerot atrast kādu cēloni viņa kurlumam (nesekmīgi, protams), gan arī secinājuši, ka Bēthovena aknas nāves brīdī bija uz pusi mazākas nekā vesela vīrieša aknas viņa vecumā, turklāt tās bija klātas ar dažādiem izaugumiem. Savukārt viņa liesa bija melna un daudz lielāka par veselu orgānu. Ir zināms, ka viņš sirdzis arī ar B hepatītu – vīrusu, kura izraisītā infekcija pamatīgi bojā aknas.
"Mēs nevaram droši teikt, kas bija Bēthovena nāves cēlonis. Taču varam apstiprināt, ka viņam bija iedzimts risks aknu slimībām, un viņš bija inficējies ar B hepatītu," vietne "Live Science" citē Johanesu Krauzi, Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūta ģenētiķi un vienu no pētījuma autoriem. Nav arī noslēpums, ka Bēthovens dikti iecienījis vīnu. "Ņemot vērā zināmo par viņa slimības vēsturi, ir liela varbūtība, ka nāves cēlonis bija vairāku faktoru kombinācija, tostarp arī lielais alkohola patēriņš," piebilst Kembridžas Universitātes ģenētiķis Tristans Begs un mudina turpināt pētījumus, lai noskaidrotu, kurš no faktoriem nospēlējis lielāko lomu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
