Kā smaržoja valdnieces? Zinātnieki mēģina atdarināt Kleopatras smaržu aromātu

Smaržu nozīme mūsu dzīvēs ir ārkārtīgi liela. Iespējams, daļa to patiesi novērtēja vien tad, kad "Covid-19" pandēmijā uz laiku šo maņu zaudēja. Aromāti ir ļoti cieši saistīti ar mūsu atmiņu veidošanos. Par to "Campus" vairāk stāstīja izklāstā, kāpēc dažas bērnībā piedzīvotās smaržas tik spēcīgi saglabājušas atmiņā. Visticamāk, arī tev ir aromāti, kas acu priekšā atsauks konkrētas ainas no pagātnes – vai tā būtu vecmāmiņas cepto pankūku kārdinošā smarža svētdienas rītā, vai varbūt priežu meža smarža, kas atgādinās par netālu no jūras pavadīto vasaru.

Arī vairāki muzeji praktizē pieeju, kur ar noteiktiem aromātiem mēģina apmeklētāju pieredzi padarīt pilnvērtīgāku. Piemēram, Jorvikas Vikingu muzejs Jorkā, Anglijā. Tur ne tikai redzēsi un dzirdēsi stāstus par Skandināvu jūrasbraucējiem, bet arī saodīsi, kā varēja smaržot (drīzāk jau nepatīkami ost) vikingu ciemats. Muzeja apmeklējumu caurvij dūmu un beigtu zivju, un, jā, arī atejas bedres smārdi. To, ka šādu aromātu izraisītāji ciematos savulaik bija, varam būt pārliecināti. Taču – kā uzzināt smalkākas nianses? Kā smaržoja vīraks tempļos? Ar kādām zālītēm un eļļām tika svētīti aizgājušo ķermeņi? Kādus parfīmus lietoja valdnieces?

Aromāts ir gaistoša lieta. Kolīdz smaržas izraisītāja vairs nav, arī pati smarža drīz gaist. Par laimi mūsdienu zinātne ļauj doties pa pēdām senajiem aromātiem. Talkā nāk tādas izpētes metodes kā hromatogrāfija – tā ļauj no mikstūras izdalīt atsevišķus komponentus. Savukārt ar masspektrometrijas palīdzību var vielas daļiņas (molekulas, atomus) fiksēt un sašķirot pēc to masas. Ar šīm metodēm analizējot seno aromātu avotu paliekas – vīraka atstātus pelnus, sveču sveķus, nogulumus smaržu pudelēs vai ēdienu traukos – var noskaidrot, kas bijis šo aromātu izraisītāju sastāvā.

Visvairāk informācijas var iegūt no lipīdiem, kas bijuši vaska, tauku, eļļu sastāvā un kas ūdenī nešķīst. Lipīdu paliekas tādējādi bieži atrodamas keramikas trauku porās vai gaismekļu eļļas tvertnēs un ir labs materiāls analīzei. Maksa Planka Ģeoantropoloģijas institūta doktorante Barbara Hubera ir viena no pētniecēm, kas mēģina atdarināt senos aromātus. Vēl bez iepriekš minētajiem viņa pēta arī paliekas no tādiem organiskiem materiāliem kā garšvielas, smaržu kociņi, dažādas zālītes. Huberai un kolēģiem izdevies noskaidrot, piemēram, dažus aromātus, kas bija sajūtami Taimā, vēsturiskā apmetnē mūsdienu Saūda Arābijas teritorijā. Tur cilvēki dzīvojuši jau pirms 5000 gadiem. Analīze liecina, ka tolaik kā aromatizētāji lietotas mirres, pistācijas, vīraka izgatavošanā izmantotā zāģzobainā bosvēlija.

Daži ķīmiķi pat uzņēmušies pagatavot smaržas, ar kurām sevi varētu būt lutinājusi Ēģiptes valdniece Kleopatra. Senos tekstos atrastās receptes strādā kombinācijā ar augstāk izklāstītajām analīzes metodēm. Tomēr viegli tas nav. "Problēma ir vienkārša. Parasti, kad tu seko kādas receptes norādēm, tu arī zini, kādam jābūt pareizajam galarezultātam. Savukārt, kad tu reproducē senu recepti, nav šī konkrētā mērķa," izdevumam CNN skaidro Čehijas Zinātņu akadēmijas pētnieks Šons Kohlins. "Tas, ko mēs darām – liekam lietā organiskās ķīmijas metodes, lai labāk izpētītu šo aromatizatoru rašanās procesu. Tieši process nosaka, kāds būs iznākums."

Nākas vien eksperimentēt. Viena no receptēm, ko Kohlins uzgāja, liecina – senie aromātu izgatavotāji eļļu karsēja desmit dienas un naktis, pirms pievienoja tai aromatizatorus – kanēli vai mirres. Tas šķitis dīvaini. "Ja kādreiz esat karsējuši eļļu 10 dienas, tad zināt – tā nelāgi ož." Taču, tālāk sekojot receptes norādēm, eļļai vispirms jāpievieno sastāvdaļas, kas paši par sevi nav izteikti spēcīgi aromatizatori – piemēram, dažādas saknītes, vaski un vīns. Kohlina hipotēze ir, ka tās palīdzēja absorbēt karsētās eļļas nepatīkamo aromātu. Pēc tam jau var piešķirt maisījumam vēlamo smaržu ar citām sastāvdaļām.

Pagaidām rezultāti ir stipri dažādi – reizēm šķiet, ka trāpīts mērķī, reizēm atkal galīgi garām. Taču Kohlins saka, ka eksperimentu gaitā pamazām progress ir jūtams.