Ir divas Neapoles – tā, ko redzam šodien, un tā, kuru sedz metriem biezs kultūrslānis. Zem šīs pilsētas ielām ir nekropole ar vērienīgiem apbedījumiem no laikiem, kad Neapoli jeb "Jauno pilsētu" apdzīvoja tās dibinātāji – sengrieķu kolonisti. Daļu no nekropoles kambariem arheologi izpētījuši, bet daļa paliek cilvēka skatam apsplēpta. Ieskatu slepenajos kambaros sniedz kosmiskais starojums.
Daļa seno kapeņu arheologiem ir pieejamas fiziski, jo tās ar virszemi savieno dažas vēlāk tapušas telpas. Piemēram, kambaris, kuru 19. gadsimtā izmantoja gaļas nogatavināšanai. Vai, piemēram, Otrajā pasaules kara laikā izbūvētas bumbu patvertnes un ūdens uzglabāšanas tvertnes. Tomēr ne visam var tikt klāt. Daļu ar ārpasauli savieno tikai nelielas atveres. Šīs telpas iespējams kartēt ar 3D lāzerskenēšanu, iegūstot precīzus datus par telpas izmēriem un tajā esošajiem priekšmetiem. Taču ir arī kambari, kas ir pilnībā noslēgti, un nezinātājam nebūtu ne jausmas, ka aiz sienas atrodas telpa. Kā izpētīt šādas vietas nedestruktīvā veidā, neizgāžot sienu? Ar rentgenstarojumu nebūs līdzēts tā ierobežotās sniedzamības dēļ. Tā var noskenēt to, kas atrodas zem mūmijas pārsējiem vai kādā senā šķirstā, bet ne atrast telpu, kas apslēpta zem metriem bieza zemes slāņa. Taču ir kāda metode, ar ko tas ir iespējams – mionogrāfija.
Mioni ir pirmās atklātās elementārdaļiņas pēc elektroniem. Arī mioni ir elektriski negatīvi lādēti un piedalās vājajā un elektromagnētiskajā mijiedarbībā, taču tie ir daudz masīvāki par elektroniem. Tādēļ tos mēdz dēvēt arī par "smagajiem elektroniem". Mioni rodas kosmiskā starojuma ietekmē Zemes atmosfēras augšējos slāņos. Šī mionu plūsma ir visai stabila – intensitāte variē vien apmēram piecu procentu robežās. Turklāt tiem ir vēl kāda lieliska īpašība. Proti, mioni bez problēmām "sit" cauri sienām un zemes slāņiem. Izmantojot šo stabilo mionu plūsmu un mionu detektoru, var iegūt 3D attēlu tam, kas atrodas pa vidu. Jā, šādi pat noskenētas arī Ēģiptes piramīdas, atklājot iepriekš nemanītas ejas.