Vēstule ASV prezidentam, ko Einšteins vēlāk nožēloja

Atklājumu ķēdes reakcija

Gluži kā vairumā lielu izrāvienu zinātnē, tas nav viens acumirklīgs "heirēka!" moments, bet notikumu ķēde. Un vairumā no šiem atklājumiem Openheimers nebija ne tuvumā. 19. gadsimta beigās Anrī Bekerels atklāja, ka urāns ir radioaktīvs. Dažus gadus vēlāk par pētījumiem radioaktivitātē viņš kopā ar Pjēru Kirī un Mariju Sklodovsku-Kirī saņēma Nobela prēmiju fizikā.

1905. gadā Einšteins publicēja darbu, kurā noformulēja masas un enerģijas proporcionalitāti. E=mc² ir, iespējams, slavenākā formula fizikā. Kaut šī formula palīdz izskaidrot, kāpēc atomsprādziena laikā, šķeļoties kodoliem, izdalās enerģija, tā nav "atombumbas recepte", par ko vēlāk Einšteinam tika pārmests. Viņš tiešā veidā atomieroču izstrādē nepiedalījās.

Interesanti, ka par atomieroču potenciālu viens no pirmajiem ieminējās nevis kāds zinātnieks, bet gan rakstnieks, turklāt trīs desmitgades pirms pirmā atomsprādziena. Kārtējais apliecinājums, ka reizēm zinātniskā fantastika var būt visnotaļ pravietiska. Herberts Džordžs Velss savā 1914. gadā publicētajā romānā "Atbrīvotā pasaule" fantazēja par karu 1956. gadā, kur Apvienotā Karaliste un Francija cīnās pret Vāciju un Austroungāriju. Šajā stāstā pirmo reizi minēts termins "atombumba". Velsa izsapņotie superieroči gan nebija mums zināmās urāna vai plutonija atombumbas ar vienu postošu bliezienu, bet gan no izdomāta elementa izgatavotas ierīces, kas pēc detonācijas turpina eksplodēt dienām ilgi. Varbūt kāds no radioaktīvo elementu pētniekiem bija lasījis Velsu un iedvesmojies?