Apmēram 800 tūkstošus gadu senā pagātnē vieni no mūsdienu cilvēka priekštečiem bija tuvu iznīcībai. Populācija uz daudziem tūkstošiem gadu bija sarukusi līdz nepilnam pusotram tūkstotim, un jebkura lielāka dabas katastrofa vai slimības uzliesmojums varēja nozīmēt pilnīgu izmiršanu. Tā secinājuši ģenētiķi pēc vērienīgas analīzes, kuras rezultāti nesen publiskoti prestižajā zinātniskajā izdevumā "Science".
Kā zināt, kas notika pirms gandrīz miljona gadu? Starptautiska pētnieku komanda no Ķīnas un Itālijas veica genoma analīzi 3154 mūsdienās dzīvojošiem cilvēkiem – izlase ietvēra iedzīvotājus no 10 Āfrikas valstīm un 40 valstīm citos kontinentos. Izmantotās metodes ir sarežģītas, bet, neieslīgstot smalkās detaļās, pamatbūtība ir šāda – salīdzinot noteiktas genoma daļas lielam skaitam cilvēku, ir iespējams aptuveni noteikt, kad specifiski gēni un genoma sekvences pirmo reizi parādījušās. Jo ilgāks laiks pagājis, jo lielāka būs noteiktu gēnu vai noteiktu gēnu kopu dažādība, variācijas. Šī pētījuma vajadzībām izstrādāts arī speciāls analītisks rīks, kas ļauj aptuveni spriest par populācijas pieaugumu un sarukumu laika gaitā.
Laika posmā pirms 800 līdz 900 tūkstošiem gadu viena šāda mūsu priekšteču populācija bija sarukusi par gandrīz 99% līdz nepilniem 1300 īpatņiem, un būtisks pieaugums nebija ļoti ilgi, apmēram 117 tūkstošus gadu. "Tā bija veiksme, ka mūsu priekšteči izdzīvoja. Tomēr, kā zinām no evolūcijas bioloģijas, mazu un izolētu populāciju ietvaros var rasties aizmetņi arī jaunām sugām," komentējis pētījuma vadošais autors Džordžio Mansi. Viņš ar kolēģiem uzskata, ka šis evolūcijas spiediens, iespējams, bijis dzinulis, kas veicinājis Homo heidelbergenesis rašanos. Daži pētnieki domā, ka H. heidelbergenesis ir kopējais sencis mūsdienu cilvēkam, neandertāliešiem un deņisoviešiem.
Ar šo pētījumu tieši nesaistītais profesors Kriss Stringers, Londonas Dabas muzeja eksperts, atzinīgi vērtē Mansi un kolēģu darbu: "Ir apbrīnojami, ka mūsu priekšteči izturēja šo smago posmu. Skaitliski tik nelielai populācijai pietiek ar vienu katastrofisku klimata krīzi, epidēmiju vai vulkāna izvirdumu, lai tā ietu bojā."
Šis populācijas sarukums arī sakrīt ar posmu Zemes vēsturē, par kuru ir visai maz fosilo liecību. "Ir ļoti maz, gandrīz vai necik fosilo liecību no Āfrikas no 600 līdz 900 tūkstošiem gadu senas pagātnes. Ir daudz vairāk atrastu fosiliju no laikiem pirms un pēc šī perioda. To pašu var teikt par fosilijām no Eirāzijas," bilst Mansi. Šajā laikā norisinājās arī vērienīgas klimata pārmaiņas, taču pretēji mūsdienās notiekošajam, toreiz planēta strauji atdzisa, kas, iespējams, Eirāzijā un Āfrikā izraisīja arī ilgstošus sausuma periodus.
Stringers gan norāda, ka šajā pētījumā nav gana daudz pierādījumu, lai varētu apgalvot par visu cilvēku priekšteču krasu populācijas sarukumu globālā mērogā. Viņaprāt, iespējams ir scenārijs, ka šis bija lokāls fenomens. "Iespējams, šī populācija bija "iestrēgusi" kādā ģeogrāfiski izolētā vietā Āfrikā, kur visapkārt ir tuksnesis," pieļauj Londonas Dabas muzeja speciālists. Viņš ierosina Mansi komandas izstrādāto metodoloģiju pielietot, lai papētītu, vai līdzīgas populācijas krīzes nav skārušas arī neandertāliešus un deņisoviešus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
