Arheologi Liverpūles Universitātes profesora Lerija Barhema vadībā izrakumos Zambijā atseguši veidojumu, kas varētu būt senākā atklātā koka struktūra pasaulē. Ja aplēses par šī veidojuma vecumu ir precīzas, tas nozīmētu, ka ar kokapstrādi (kaut visnotaļ primitīvu) nodarbojās ne tikai Homo sapiens, bet arī citas mūsu priekšteču sugas.
Izrakumi veikti pie Kalambo upes, netālu no skaistā Kalambo ūdenskrituma. Atradums virspusēji šķiet visai necils. Divi sakrustoti koka baļķi, kas savienoti ar ierobojumiem. Gluži kā pakši guļbūvju konstrukcijās. Katrā gadījumā parastajam populārzinātnisko ziņu lasītājam tas var nešķist nekas tik grandiozs kā šķirsti ar labi saglabātiem romiešu zobeniem, nogrimušu galjonu vrakos uzietas naudas lādes vai kāda zem mūsdienu pilsētas bruģa uzieta katakomba. Taču arheologi uzskata, ka šim atradumam ir liela vērtība. Ja tiešām būs neapgāžami pierādījumi, ka tas ir roku darbs un apzināti veidota konstrukcija, kā arī senu organisku lietu datēšanas metodes nebūs pievīlušas, tad tas būs pierādījums – arī pirms Homo sapiens rašanās Homo ģints pārstāvji mērķtiecīgi veidojuši koka konstrukcijas.
Proti, Barhema komanda uzskata, ka šie baļķi ar ierobojumiem galos viens ar otru sakrustoti pirms apmēram 476 tūkstošiem gadu. Pašlaik zināmais par mūsu sugas evolūciju liecina, ka Homo sapiens pirmsākumi meklējami 300 tūkstošus gadu senā pagātnē.
Kalambo ūdenskrituma apkaime arheologiem bijis interesants izziņas avots jau kopš pagājušā gadsimta vidus. Iepriekšējos izrakumos ap nelielu ezeru, kas izveidojies nedaudz augšup pa straumi no ūdenskrituma, uzieti akmens instrumenti, kā arī dažādi koka artefakti. Taču neviens nebūtu iedomājies, ka šeit atrodami arī tik seni cilvēku priekšteču veidoti objekti.
Pētījums publicēts prestižajā zinātniskajā izdevumā "Nature". Radioaktīvā oglekļa datēšanas metode, kas parasti tiek lietota senu objektu vecuma noteikšanai, šajā gadījumā nebūtu labs palīgs. Tā ir uzticama vien tad, ja objekti nav senāki par kādiem 50-60 tūkstošiem gadu. Tā vietā Barhems izmantoja procesu, ko dēvē par OSL jeb optiski stimulēto luminiscenci. Ar to var noteikt, kad smilšu paraugi no atraduma vietas pēdējo reizi bija pakļauti saules gaismas iedarbībai. Tādējādi izdevās datēt trīs atrastos koka objektus – nocirstu baļķi un koka tapai līdzīgu objektu (apmēram 324 tūkstoši gadu), rakšanai izmantojamu koka instrumentu (390 tūkstoši gadu) un iepriekš minētos sakrustotos kokus ar ierobojumiem galos (470 tūkstoši gadu).
Arī no izrakumiem citviet – gan Eiropā, gan Ķīnā – uzieti 400 tūkstošus gadu seni koka instrumenti, kas izmantoti medībām un ēdamlietu vākšanai, taču tik sena koka būvkonstrukcija gan vēl nekur citur nav atrasta, spriež darba autori.
Šajā vietā ūdens līmenis bijis mainīgs, un Barhems uzskata, ka sakrustotie koki bijuši vai nu senas mītnes pamats, vai arī platforma, kas, ūdens līmenim mainoties, pacēlusies tam līdzi – kas līdzīgs plostam.
Līdz šim uzskatīts, ka Kalambo apkaimē dzīvojošie bijuši klejotāji bez tehnoloģiskām prasmēm, taču jaunie atklājumi vedina domāt, ka šie mednieki un vācēji tomēr bijuši attīstītāki un prasmīgāki, nekā varētu šķist.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
