Stounhendža
Foto: Reuters/Scanpix/LETA
Viens no nozīmīgākajiem agrīnajiem zinātniskajiem darbiem par Stounhendžu ir britu ģeologa Herberta Henrija Tomasa 1923. gadā publicētais pētījums. Nu pirms 100 gadiem tapušajā darbā rodamie secinājumi apšaubīti. Proti, ir aizdomas, ka Tomass kļūdaini identificējis par Altāra akmeni dēvētā bloka izcelsmes vietu.

Tomass pirmais detalizēti centies izsekot akmeņu ceļu no ieguves vietas līdz Stounhendžai. Iekšējais akmens bluķu aplis veidots no bluķiem, ko dēvē par zilajiem akmeņiem. Tie, kad kļūst mitri, iegūst zilu nokrāsu. Tie ir daudz mazāki par milzīgajiem, 10-30 tonnas smagajiem akmeņiem, kas veido atpazīstamās struktūras ar diviem bluķiem, kam pāri pārlikts vēl viens, ārējā aplī un iekšējā pakava veida lokā. Zilie akmeņi sver divas līdz piecas tonnas. Tomass tolaik secināja, ka to ticamākā izcelsmes vieta ir atsegumi Velsas rietumos apmēram 225 kilometrus no Stounhendžas. Šo akmeņu grupā viņš iekļāva arī prāvo, gandrīz piecus metrus garo un horizontāli uz zemes novietoto bloku, kas tiek dēvēts par Altāra akmeni. Taču jauna pētījuma autori šo pieņēmumu apšauba.

Eberistvitas Universitātes Velsā goda profesors, ģeologs Ričards Bevinss uzskata, ka Altāra akmens ir būtiski atšķirīgs no pārējiem tā sauktajiem zilajiem akmeņiem, lai būtu nācis no tās pašas vietas. Viņaprāt, Tomass pie tiem grupējis bez pietiekamiem pierādījumiem. "Izskatās, ka viņš vienkārši tā gribējis, lai visi akmeņi, kas nav lielie smilšakmens bluķi, būtu nākuši no konkrēta ģeogrāfiska apgabala. Un šo pieņēmumu neviens nav apšaubījis iepriekšējos 100 gadus," spriež profesors.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!