Izņemt daļu smadzeņu un metāla miets vēderā – šaušalīgās cilvēku ārstēšanas metodes vēsturē

Atziņu, ka cilvēku var ārstēt un izārstēt, Homo sapiens guva līdz ar pirmajām saprāta pazīmēm. Eksperimentu ceļā cilvēki ieguva pieredzi, ka daži no augiem var būt ārstnieciski. Tā radās tautas un mājas medicīna, kurā pārsvarā izmanto dažādus augus. Smagas un kropļojošas slimības atradās citā kategorijā, tās tika uzskatītas par pārdabiskām, un ārstēšana bija burvju un magu, ne zāļu sievu rokās. Un tomēr – tie bija mēģinājumi atgriezt cilvēku pie veselības. Tiesa, barbariski un diezgan briesmīgi. Piemēram, daudzās senajās civilizācijās uzskatīja, ka slima ir dvēsele, un tā nereti tika ārstēta ar primitīvas trepanācijas palīdzību – galvaskausi ar raksturīgiem urbumiem atrasti aizvēsturiskos apbedījumos ne tikai Dienvidamerikā, bet arī mūsdienu Francijas un Lielbritānijas teritorijā.

Taču arī tā tika iegūta pieredze un informācija, un ar laiku medicīna no maģiskas burvju nodarbes kļuva par normālu, visādās nozīmēs civilizētu un zinātnisku nodarbi.

Rakstītas liecības par ārstu darbu un atbildību atrodamas jau slavenajās Hammurapi māla plāksnēs, kas ir babiloniešu likumu krājums, kurā teikts: "Ja, atverot augoni, pacients nomirs, ārstam tiks nocirstas rokas." Tiesa, ja pacients bija vergs, dakteris palika ar rokām, tikai viņam bija vietā jānodrošina cits vergs.

Tomēr palūkosimies nesenākā pagātnē – kādi bija ārstēšanas paņēmieni laikā, kad diagnostika jau bija salīdzinoši attīstīta, kad nebija runa par ļaunajiem gariem un dēmoniem, kas apsēduši slimnieku, un bija puslīdz skaidrs, kāda kaite nomoka cilvēku.

Iepūst dzīvību no otra gala

Tabaka un nikotīns nav nekas labs un veselīgs, taču pie šī uzskata cilvēce nonākusi tikai tagad. Savulaik tabaka tika uzskatīta par ārstniecisku un pat dzīvību glābjošu vielu.

Ja jūs dzīvotu 18. gadsimta Londonā un slīktu Temzā, jūs atdzīvināt mēģinātu īpaši apmācīti glābēji. Vispirms jūs, protams, izvilktu no ūdens, nosusinātu, nogādātu siltumā pie uguns un atbrīvotu no ūdens muti un degunu. Un pēc tam... iepūstu anālajā atverē tabakas dūmus.

Aprīkojums varēja būt dažāds: parasta pīpe, dažāda veida caurules ar metāla sprauslām katrā galā un, visbeidzot, plēšas.

15. gadsimtā ārsti uzskatīja, ka taisnās zarnas insuflācijai ir reanimējošas spējas – vecmātēm ieteica jaundzimušajam, ja tas neelpo, iepūst gaisu ne tikai mutē, bet arī otrā galā, jo līdz pat 18. gadsimta beigām nebija nekādas izpratnes par elpceļu ķīmiskajiem procesiem.