Senā papirusā atrod asinis stindzinošas vēstis par indīgajām čūskām faraonu laiku Ēģiptē

Atšifrējot senās Ēģiptes papirusus, atrastas liecības, kas ļauj secināt – senajā Ēģiptē indīgo čūsku bijis vesels lērums, un cilvēku ārstēšana no čūskas koduma bija viena no biežākajām vietējo ārstu nodarbēm, vietnē "The Conversation" raksta pētījuma autori – Bangoras Universitātes (Velsa) zoologi Izabella Katrīna Vaindere un Volfgangs Vusters.

Līdzīgi kā alu zīmējumi, arī senie papirusu ieraksti ļauj saprast, kādi savvaļas dzīvnieki cilvēkiem tajā laikā un vietā bija pazīstami, lai gan sugu identifikācija, balstoties uz šiem aprakstiem, var būt apgrūtināta. Lai vai kā, sens dokuments, saukts par Bruklinas papirusu, apraksta veselu rindu dažādu čūsku, kas dzīvoja tā laika Ēģiptes teritorijā un mēdza sagādāt nepatikšanas ļaudīm. Papiruss datēts ar 660. – 330. gadu pirms mūsu ēras, taču tiek uzskatīts, ka tas ir vēl senāka dokumenta jaunāks noraksts.

Bruklinas papirusā minētas 37 dažādas čūsku sugas. 13 no tām ir palikušas bez izvērsta apraksta. Šodien Ēģiptes teritorijā uzskaitīts ievērojami mazāks indīgo čūsku sugu skaits – tikai astoņas (piecas no odžu un trīs no kobru dzimtas). Dokumentā aprakstīti katras čūskas koduma simptomi, ieteicamā ārstēšana un sakostā cilvēka izdzīvošanas izredzes.

Līdzās indīgas čūskas koduma simptomiem papiruss apraksta arī dievības, kas saistītas ar čūskām vai kuru iejaukšanās varētu izglābt pacienta dzīvību. Piemēram "dižās čūskas Apepa" – haosa dievība, kas pieņēma čūskas formu – uzbrukums beidzas ātru un drošu nāvi, jo šai čūskai ir nevis divi, bet četri indes zobi. Mūsdienu analogs šim rāpulim varētu būt Disopholidus typus (attēlā), kas ir Ēģiptei vistuvāk dzīvojošā indīgā čūska ar četriem zobiem. Tā mīt Sahāras savannā apmēram 650 kilometrus uz dienvidiem no Ēģiptes, tātad diezgan patālu. Tomēr sienu gleznojumos, kuros attēlots dievs Apepa, līdzība ar šo čūsku ir diezgan viegli nolasāma. Disopholidus typus kodums cilvēkam ir letāls, inde var izraisīt smadzeņu asiņošanu.

Klimata izmaiņu pētījumi un modelēšana rāda, ka senajā Ēģiptē klimats bija atšķirīgs, daudz mitrāks, kas varētu vairāk patikt čūsku sugām, kuras šodien Ēģiptē vairs nesastapt. To vidū ir dažas īpaši indīgas, piemēram, melnā mamba, šņācošā odze (Bitis arietans) un jau pieminētā Disopholidus typus. Daudzas sugas varēja dzīvot senās Ēģiptes dienvidu vai dienvidaustrumu teritorijā, kur tagad ir Sudāna, un Sarkanās jūras piekrastē, kā arī auglīgajā Nīlas ielejā vai Ēģiptes ziemeļu daļā. Piemēram, Disopholidus typus varētu būt bijušas sastopamas Sarkanās jūras piekrastē, kad pirms 4000 gadiem tur bija Ēģiptes impērija. Tas nozīmē, ka daudzas indīgo čūsku sugas no Ēģiptes varētu būt pazudušas kopā ar faraoniem.