Sfinksas noslēpumi nerimstas – atgriežas alternatīva teorija par grandiozā veidojuma izcelsmi

Vēl pagājušā gadsimta 80. gados Bostonas Universitātes profesors Farūks El Bazs teoretizēja, ka Ēģiptes Lielā Sfinksa varētu būt bijis vispirms dabas veidojums, ko vēlāk "pielabojuši" cilvēki, piešķirot kaļkakmens klintij mūsdienās atpazīstamo veidolu.

Ņujorkas Universitātes zinātnieku jaunākie pētījumi apliecina, ka El Baza teorija stāv uz stingriem pamatiem. Universitātes Lietišķās matemātikas laboratorijas zinātnieku komanda replicēja vidi, kāda tā bijusi Ēģiptē pirms 4500 gadiem, kad tika radīta statuja, un modelēja laikapstākļu, konkrēti vēja, ietekmi uz šo akmens veidojumu.

"Mūsu atklājumi piedāvā alternatīvu "izcelšanās stāstu", kā erozijas rezultātā var rasties Lielajai Sfinksai līdzīgi veidojumi," saka pētījuma autors Leifs Ristrofs, Ņujorkas Universitātes Matemātikas zinātņu institūta asociētais profesors. "Mūsu eksperimenti laboratorijā parādīja, ka sfinksai līdzīgas formas patiesībā var rasties, stiprām vēja plūsmām noārdot dabas radītus veidojumus."

Pētījumā iesaistītā komanda izveidoja jardangu māla modeļus. Jardangi ir kompaktas garenveida smilšu zemes formas, kādas veidojas vēja ietekmē atklātos tuksneša apgabalos. Pētnieki apstrādāja tos ar ūdens strūklu, imitējot vēja veicinātu eroziju.

Domājot par Lielo Sfinksu, komanda izmantoja cietākus, neerodējamus ieslēgumus bezveidīgā mīksta māla paugurā, un pēc tā apstrādes ar ūdens strūklu atklāja, ka tas sācis pieņemt lauvas ķermenim līdzīgu formu.

Tuksnesī bieži ir sastopami jardangi, kas izskatās kā sēdoši vai guļoši dzīvnieki ar paceltām galvām, CNN pastāstīja Ristrofs. "Daži no viņiem tik ļoti atgādina sēdošu lauvu vai kaķi, ka tos dažreiz sauc par dubļu lauvām. Mūsu eksperimenti varētu uzlabot izpratni par to, kā šie jardangi veidojas," viņš saka.

Amerikas Universitātes Kairā ēģiptoloģijas profesore Salima Ikrama gan apšauba ideju, ka sfinksa būtu cēlusies no jardanga.

"Kad Lielā Sfinksa tika radīta, dabai bija sava loma tās tālākajā veidošanā, taču maz ticams, ka sākotnējā forma balstījās uz jardangiem (kas parasti sastāv no dubļiem, bet sfinksa ir no kaļķakmens), jo uz skulptūras ir redzamas pēdas no akmens laušanas darbiem un arī apstrādes pēdas," e-pastā CNN raksta Ikrama, kura nebija iesaistīta Ņujorkas Universitātes komandas pētījumā. "Ir pārāk daudz pierādījumu par cilvēka iejaukšanos Lielās Sfinksas celtniecībā, lai jardanga teorija būtu ticama," uzskata Ikrama.

Ņujorkas Universitātes pētnieki gan uzsver – viņu atklājums liecina, ka sfinksām līdzīgas struktūras var veidoties diezgan ierastos apstākļos, taču tas neatrisina mistērijas, kas slēpjas aiz jardangiem un Lielās Sfinksas.

"Viss nav tikai melns un balts. … Neviens neapgalvo, ka sfinksa ir pilnībā cilvēku radīta lieta, un neviens nesaka, ka tā ir tikai dabas veidojums. Jautājums ir par to, cik daudz jau pastāvēja dabā un pēc tam tika tālāk pārveidots, " CNN sacīja Ristrofs. "Tas, ko saka mūsu pētījums, ir, ka liela daļa no galvas pamatnes, kakla un ķepām, varēja rasties dabiski, erodējot."