Varavīksne-slepkava un laika burvji. Kā agrāk skaidroja mums ierastas dabas parādības

Brīnišķīgs septiņkrāsu loks debesīs – tas ir skats, kas arī šodien piesaista visu acis. Mēs zinām, ka vietā, no kuras debesīs šaujas varavīksnes loks, ir norakts pods ar zeltu (sveiciens īru mitoloģijai!) un ka pa varavīksnes tiltu debesīs aiziet mūsu četrkājainie mīluļi.

Varavīksne ir viena no iecienītākajām parādībām dažādu tautu mitoloģijā, teju visās senākajās kultūrās tai bija sava dievība. Bez varavīksnes neiztiek pat Vecā Derība – tā ir Jahves zīme Noasam, kas apsola, ka Dievs vairs nesūtīs iznīcinošus plūdus viņa dzīves laikā.

Ne visās senajās tradīcijās varavīksne ir laba zīme. Piemēram, janešas cilts indiāņi Peru uzskata, ka varavīksne var "sabojāt" ādu, bet, pēc Hondurasā un Nikaragvā dzīvojošo sumu cilts indiāņu domām, šis krāsainais loks ir zīme, ka ļaunie spēki ir sadusmoti. Kad debesīs parādās varavīksne, bērni ir jāslēpj būdās, lai viņi to neredzētu un, pasarg' dievs, nerādītu uz varavīksni ar pirkstiem.

Arī latviešu folklorā varavīksnei nav nemaz tik laba daba – ir ticējums, ka varavīksne "dzer" ūdeni no vietas, kur ir tās loka gals, tāpēc cilvēkam vai mājlopiem nevajag atrasties šajā upē vai ezerā, jo varavīksne viņus var iesūkt.