Zinātniekus pārsteidz vikingu zobārstniecība

2005. gadā izrakumos Varnhemas klostera teritorijā Vēsterjētlandē (Zviedrija) tika uzieta kapsēta ar apbedījumiem, kas datēti ar 10.-12. gadsimtu. Pētnieku rīcībā nonāca 3293 zobi no 171 cilvēka, turklāt tie, paticoties augsnes īpatnībām, bija teicami saglabājušies, lai varētu veikt detalizētu dentālo analīzi.

133 cilvēkiem bija pastāvīgie zobi, no tiem 46 bija sievietes, bet 87 vīrieši, bet 38 – jaukti, pastāvīgie plus piena zobi. Pieaugušo grupā vidējais vecums bija 35 gadi, vecākais apbedītais bija 50 gadus vecs, jaunākajam ar pastāvīgajiem zobiem bija 14 gadi. Bērnu grupā apbedījumos bija indivīdi, kas vēl nebija sasnieguši gada vecumu, kā arī līdz 12 gadus veci bērni.

Apbedījumi Varnhemas klosterī sniedz unikālu izpratni par dzīvi un nāvi šajā agrīnajā kristiešu vikingu kopienā, un konkrētais pētījums parāda, ka tajā pazina kariesu, zobu zaudēšanu, nodilumu, zobu infekcijas un zobu sāpes. Vikingi arī centās mazināt sāpes un infekcijas, veicot vīlēšanu, zobu izraušanu un citas dentālas procedūras, piemēram, caurumu aizpildīšanu dzerokļos, kas mūsdienās būtu plombēšana. Kopumā pieaugušie dzīves laikā bija zaudējuši vidēji 6% zobu, izņemot gudrības zobus.

"Ir pierādījumi, ka vikingi izmantojuši zobu bakstāmos, vīlējuši priekšzobus un pat ārstējuši zobu infekcijas," norāda viena no pētījuma autorēm, Gēteborgas Universitātes odontoloģiste Karolīna Bertilsone. "Šīs pētījums sniedz jaunu ieskatu vikingu orālajā veselībā un parāda, ka zobi vikingiem bija svarīgi. Tāpat tas liecina, ka zobārstniecība vikingu laikos bija, iespējams, daudz attīstītāka, nekā iepriekš uzskatīts."

Zobu izpēti veica klīniski, izmantojot rentgenu, kā arī spēcīgu gaismas avotu un zobārstniecības zondi. Pētījumi parādīja, ka senie vikingi mutes higiēnai pievērsa diezgan lielu uzmanību un rūpējās par zobu veselību.

Bērniem jeb indivīdiem ar piena un pastāvīgajiem zobiem kariesa bojājumi netika atrasti. Vispār! Pieaugušajiem kariesa skarto zobu skaits bija 424 (13%), un pret kariesu visjutīgākā bija sakņu virsma. Vismaz viens kariesa bojājums bija 49% indivīdu; visbiežāk kariesa skartais zobs bija apakšžokļa pirmais lielais dzeroklis. Interesanti, ka indivīdiem, uz kuru zobiem tika atrasti pēdas no zobu bakstāmajiem, netika konstatēti kariesa bojājumi. Tā kā zobārstu un higiēnistu ieteikumam lietot zobu diegu vai bakstāmos ir pamats!

Citi atklājumi norādīja uz infekcijām zoba saknes galā, kas klīniski tika konstatētas 4% zobu, un vienā gadījumā bija vīlēti priekšējie zobi. Stipri kariesa bojājumi tika atrasti pavisam nelielai daļai apbedīto, lielākajai daļai tādu nebija vispār vai arī smagāk bija skarts viens vai divi zobi. Pētnieki norāda, ka šāda polarizācija ir ļoti interesanta, jo sasaucas novēroto arī mūsdienu populācijās, kad dažiem indivīdiem ir lielāka jutība pret kariesu.

"Rādās, ka vikingiem bijušas plašas zināšanas par zobiem, bet mēs nezinām, vai viņi paši veica šīs procedūras vai meklēja palīdzību," saka Bertilsone.

Kas attiecas uz priekšzobu vīlēšanu, kas konstatēta vienam indivīdam, pētnieki uzskata, ka tā kaut kādu iemeslu dēļ varētu būt veikta personas identifikācijas nolūkos. Šādi novīlēti zobi ir raksturoti arī citos pētījumos.

Pētnieki uzsver, ka līdz 40 gadu vecumam Varnhemas vikingiem zobu izkrišana bija daudz lielāka problēma nekā kariess – pat neskatoties uz zobu bakstāmajiem un elementārām ārstēšanas metodēm.

Viena no sarežģītākajām zobārstniecības procedūrām, kas veikta vikingu laikā un ko parāda pētījums, bija dzerokļu urbšana vai vīlēšana no zoba kroņa līdz pulpai, iespējams, lai mazinātu spiedienu un spēcīgas sāpes infekcijas dēļ.

Dažādi pētījumi rāda, ka kariess bija salīdzinoši mazāk izplatīts aizvēsturiskajos laikos, strauja tā izplatība sākās 19. gadsimtā ar maksimumu 20. gadsimta sākumā, kad pārtikā tika ieviesti pārstrādāti pārtikas produkti un pieauga baltā cukura pieejamība.