1939. gada 5. oktobrī Latvijas valdība piekāpās Padomju Savienības ultimātam un parakstīja uzspiestu līgumu, kas ļāva Latvijā ievest aptuveni 25 000 Sarkanās armijas karavīru (faktiski vairāk) un izveidot Kurzemē vairākas padomju karabāzes. Tas bija sagatavošanās posms Latvijas okupācijai, kas noslēdzās 1940. gada 17. jūnijā. Laika posmā starp 5. oktobri un 17. jūniju Latvijas valdība dažādi centās nomierināt iedzīvotājus, nepieļaujot runas, ka valsts neatkarība ir apdraudēta.
Kulminācija šai nomierināšanas kustībai bija Ulmaņa runa 17. jūnija vakarā, kas beidzās ar rindām: "Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu Padomju Savienību... Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās."
Pārāk nervozs
Ne visi gan domāja kā Ulmanis un gatavojās palikt savās vietās, bet tādu gan bija ļoti maz. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas no Latvijas aizmuka Politiskās policijas pārvaldes aģentūras vadītājs Roberts Štiglics, vēl dažiem viņa kolēģiem izdevās paslēpties un pārdzīvot Baigo gadu. Tomēr lielākā daļa Politpārvaldes darbinieku tika arestēta, tiesāta, un padomju vara viņus izsūtīja uz soda nometnēm Padomju Savienībā, kur gandrīz visi no bijušajiem drošībniekiem gāja bojā.
Latvijas Valsts vēstures arhīvā Latvijas Politiskās policijas pārvaldes fondā glabājas kāds dokuments, kas rāda, kāda drošības iestādes iekšienē bija attieksme pret bēdīgiem Latvijas nākotnes scenārijiem. Tā ir
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
