Ledus urbumu serdeņi ir ļoti būtiska informācija glaciologiem un klimatologiem. Zinātāju rīcībā tie ir gluži kā laika mašīna, kas ļauj atgriezties tālā pagātnē un gūt priekšstatu par to, kāds klimats tolaik valdījis uz mūsu planētas. Tāpat reizēm tie var pavēstīt arī par konkrētiem notikumiem dabā. Kembridžas Universitātes un Britu Antarktikas pētījumu dienesta zinātnieki nupat vienu šādu notikumu fiksējuši, izpētot simtiem metrus garu ledus serdeni, un tas sevī slēpj brīdinājumu, vēsta vietne "SciTechDaily".
Urbums veikts Rietumantarktīdā 2019. gadā, iegūstot 651 metru garu serdeni. Sadalītu posmos un rūpīgi uzglabātu mīnus 20 grādu temperatūrā, šo serdeni pētnieki nogādāja līdz Kembridžas Universitātes laboratorijām pētīšanai.
Ledus slāņi veidojas pakāpeniski, tostarp tūkstošiem gadu laikā uzkrājoties un sakompaktējoties sniegam. Tādējādi ledū saglabājušies arī gaisa burbulīši un kabatiņas, kas principā ir neskarti tūkstošgadēm senas atmosfēras paraugi. No ledus serdeņu izpētes pētnieki var pateikt gan to, kāda bijusi oglekļa dioksīda un citu gāzu koncentrācija atmosfērā noteiktā laika periodā, gan, analizējot stabilos ūdens izotopus, arī aptuveni aprēķināt temperatūru.
Ko šis ledus serdenis atklāja? Tas brīdina, ka ledus segas sabrukšana var notikt biedējoši strauji. Minētajā vietā ledus segas biezums sarucis par 450 metriem vien 200 gadu laikā. "No iepriekšējiem modeļiem mēs jau zinājām, ka ledus sega šajā vietā krasi saruka, taču nebija skaidrs precīzs laika posms. Modeļi šo notikumu datēja ar laiku pirms pieciem līdz 12 tūkstošiem gadu, kā arī nebija iespējams pateikt, cik strauji tas noticis," vietnei "SciTechDaily" skaidroja Britu Antarktikas pētījumu dienesta zinātniece un jaunā pētījuma līdzautore Isobela Rovela. "Nu mums ir ļoti precīzi dati, ko var iekļaut turpmākā modelēšanā."
Šis sabrukums noticis pēdējā ledus laikmeta izskaņā pirms apmēram 8000 gadu, kad visnotaļ strauji kļuvis siltāks. Tiesa, ne tik strauji, kā tas notiek šobrīd cilvēku darbību rezultātā.
Pētniekiem ir versija, kā šis process attīstījies. Rietumantarktīdas ledus sega, kas "sēž" uz jūras gultnes, tikusi izskalota sākotnēji no sāna. Silts ūdens ticis apakšā, kā rezultātā daļa ledus segas sākusi peldēt, ne vairs atbalstījusies uz gultnes, un strauji kususi no apakšas, tostarp izveidojot to daļu, ko mūsdienās saucam par Ronnes šelfa ledāju.
Kolīdz šis process sācies, tas attīstījies ļoti, ļoti strauji. "Tas bez šaubām bija kritiskais pavērsiena punkts – process, ko vairs nevar apturēt," spriež Kembridžas Universitātes Zemes zinātņu profesors, pētījuma vadošais autors Ēriks Volfs. "Šis scenārijs nav kas tāds, kas eksistē tikai mūsu ledus segu izmaiņu modeļos un prognozēs. Tas var notikt atkal, ja daļas no Rietumantarktīdas ledus segas kļūs nestabilas," brīdina Volfs.
Strauji sabrūkot un izkūstot ledus segai Rietumantarktīdā, ūdens līmenis celsies pietiekami, lai tā jau būtu vērā ņemama problēma daudzām piekrastes apgabalu pilsētām, tostarp blīvi apdzīvotām metropolēm.
Darbs publicēts zinātniskajā izdevumā "Nature Geoscience" un lasāms bez maksas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
