Vairāk nekā gadsimtu zinātnieki lauzīja galvu, kā gan vairojas Antarktīdas milzu ūdens zirnekļi, un beidzot viņiem izdevies atrisināt šo mistēriju, vēsta zinātniskais portāls "Popular Science".
Šie zirnekļi mīt diezgan ekstrēmos apstākļos, stindzinoši aukstā ūdenī zem ledus, tāpēc viņu izsekošana ir grūts darbs. Tādēļ mistērija, kā gan šīs radības vairojas, bija noslēpumā tīta vairāk nekā 100 gadus.
Jūras zirnekļi pieder bezmugurkaulnieku grupai, kas sastopama jūras biotopos visā pasaulē. Šie jūras posmkāji ir radniecīgi sauszemes zirnekļiem, bet nav tādi paši.
Lai gan lielākā daļa jūras zirnekļu sugu ir sīki, mazāki par cilvēka nagu, Antarktīdas milzu jūras zirnekļi (Colossendeis megalonyx) ir polārā gigantisma piemērs – daži organismi Arktikā un Antarktikā izaug lielāki nekā to radinieki siltākos zemes reģionos. Kāju garums šiem aukstumizturīgajiem zirnekļiem ir vairāk nekā 30 centimetri, un tie var izaugt pusmetra platumā. Pārtiek šīs radības no jūras anemonēm, medūzām un citiem bezmugurkaulniekiem.
"Lielākajā daļā gadījumu jūras zirnekļu tēviņi rūpējas par mazuļiem, nēsājot tos apkārt, kamēr tie attīstās," izplatītajā paziņojumā saka pētījuma līdzautore un Havaju Universitātes jūras bezmugurkaulnieku ekoloģe Eimija Morana. "Dīvaini ir tas, ka, neskatoties uz aprakstiem un pētījumiem, kas sniedzas vairāk nekā 140 gadus senā pagātnē, neviens nekad nebija redzējis milzu Antarktikas jūras zirnekļus iznēsājot savus mazuļus un neko nezināja par to attīstību."
2021. gada oktobrī Morana ar kolēģiem ekspedīcijas laikā Antarktikā ienira zem ledus un ar rokām savāca milzu jūras zirnekļu grupas, kas šķietami pārojās, un ievietoja tvertnēs novērošanai.
"Mums tā paveicās, ka varējām to redzēt," saka viens no pētījuma līdzautoriem Ārons Tohs. "Mēs varējām uzzināt par tiem kaut ko tādu, ko iepriekš neviens pat iedomājies nevarēja."
Divas pārošanās grupas radīja tūkstošiem olu želejai līdzīgā veidojumā. Viens no vecākiem, iespējams, tēvs, pavadīja divas dienas, piestiprinot olas tvertnes akmeņainajam dibenam.
Pēc dažām nedēļām olas apauga ar mikroskopiskām aļģēm, kas radīja ideālu maskēšanos, lai zirnekļu olas paslēptu no plēsējiem, tostarp jūras zvaigznēm, rajām un krabjiem. Aizsargmaskēšanās izskaidro, kāpēc pētniekiem tās iepriekš neizdevās pamanīt. Olas attīstījās vairākus mēnešus, pirms no to tām izšķīlās sīki kāpuri.
"Mēs nespējām ieraudzīt olas pat tad, kad zinājām, kur tās ir!" stāsta vēl viens pētījuma dalībnieks Greiems Loberts.
Šis pirmais ieskats Antarktīdas milzu ūdens zirnekļu reproduktīvajā stratēģijā ir svarīgs, lai uzzinātu vairāk par šo un citu polārajos reģionos dzīvojošo dzīvnieku bioloģiju un dabas vēsturi, uzsver zinātnieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
