Mikroplastmasa bez pārspīlējuma ir visur. Nesen publicētā pētījumā, ko veikuši Latvijas zinātnieki un kas tostarp izpelnījās starptautisku uzmanību, secināts – mikroskopiskās plastmasas daļiņas pamazām iespiežas arī dziļākos ezeru nogulu slāņos, kas veidojušies pirms masveida plastmasas izplatības. Nav nekāds brīnums, ka tā var būt arī krāna ūdenī. Pagaidām līdz galam vēl nav izprasts, vai un kāda var būt mikroplastmasas ietekme uz mūsu veselību, taču labāk lieki neriskēt. Laimīgā kārtā ir vienkāršs veids, kā krāna ūdeni no tās attīrīt mājas apstākļos.
Par mikroplastmasu parasti uzskata plastmasas daļiņas, kas ir mazākas par pieciem milimetriem. Taču krāna ūdenī esošās daļiņas, protams, ir daudz mazākas. Ar lielākām galā labi tiek ūdens attīrīšanas sistēmas. Pasaules Veselības organizācija (PVO) atzīst, ka šobrīd nav pārāk daudz uzticamu pētījumu par to, kā mikroplastmasa var ietekmēt mūsu veselību. Taču, laikam ejot, izsmeļošu pētījumu skaits arvien pieaugs.
Šobrīd dati liecina, ka mikroplastmasas daļiņas izmērā virs 150 mikrometriem pārsvarā tiek izvadītas no organisma. Mazākas daļiņas ierobežotā daudzumā var tikt absorbētas organismā. Toksikoloģiskie pētījumi ar pelēm un žurkām liecina, ka mikroplastmasas nonākšana organismā var izraisīt dažādas negatīvas reakcijas, piemēram, aknu iekaisumu. Tomēr, kā uzsver PVO, šādu pētījumu nav daudz, kā arī tajos dzīvnieki uzņēmuši ļoti lielu daudzumu mikroplastmasas, kas nav īstenībai pietuvināts scenārijs, cilvēkam dzerot krāna ūdeni.
Tomēr papildu piesardzība, kamēr mums nav pieejami labāki dati par ilgtermiņa ietekmi uz veselību, nekaitēs. Tā uzskata arī izdevumā "Environmental Science and Technology Letters" publicētā darba autori, kas secināja – krāna ūdens novārīšana palīdz aizvākt pat 90% mikroplastmasas. Izrādās, vecmāmiņu metode dzeramā ūdens sagatavošanai, tīri labi strādā ne tikai nevēlamu mikroorganismu likvidēšanai.
Eksperimentam pētnieki paņēma ūdens paraugus, kuros jau bez ierastajiem minerālu piejaukumiem bija trīs izplatītu plastmasas savienojumu – polistirēna, polietilēna un polipropilēna – piesārņojums. Pētnieki arī variēja ar ūdens paraugu "cietību", proti, katrā paraugā bija dažāda kalcija karbonāta (dabā sastopams kā kaļķakmens) koncentrācija.
Atklāts, ka pēc piecu minūšu ilgas ūdens vārīšanas mikroplastmasas daudzums tajā būtiski sarucis. Cietākā ūdenī šādi varēja likvidēt pat 90% mikroplastmasas daļiņu – temperatūras ietekmē kalcija karbonāts veidoja cietas daļiņas, sasaistot arī plastmasu. Pētnieki iesaka novārīto ūdeni pēc tam izfiltrēt, lejot caur parastu kafijas automātos izmantojamo filtru, lai no ūdens aizvāktu kaļķa daļiņas ar visu plastmasu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
