"Šis pētījums ir par "pazudušajām" kāpām – tā ilgu laiku bija mīkla, kāpēc mēs nespējam atrast ģeoloģiskas liecības par tām," Eberistvitas Universitātes vietnē stāsta viens no pētījuma autoriem profesors Džefs Dalers. Majestātiskās, milzīgās zvaigžņu jeb piramīdu kāpas padevušās modernākajām izpētes metodēm un atklāj savus noslēpumus.
Tā dēvētās zvaigžņu kāpas ir milzīgi smilšu sanesumi un savu nosaukumu ieguvušas, pateicoties formai. Ja no sāna raugoties, tās izskatās gluži kā parastas kāpas, tad skatā no augšas redzams, ka no centrālās virsotnes atzarojas vairākas "rokas", veidojot simbolisku zvaigznes formu vai ko līdzīgu piramīdu šķautnēm. Šādas kāpas sastopamas tuksnešos gandrīz visās pasaules malās – gan Āfrikā, gan Tuvajos Austrumos, arī Ziemeļamerikas un Ķīnas tuksnešos. Novērojumi ar kosmosa zondēm liecina, ka šādas formas sanesumi veidojas arī uz Marsa un pat uz Saturna mēneša Titāna. Tās nereti sasniedz 100 metru augstumu, bet lielākā zvaigznes kāpa Ķīnā ir pat 300 metrus augstāka par apkārtējo vidi.
"Tās ir neparastas lietas, viens no pasaules dabas brīnumiem," par smilšu kalniem priecājas Dalers.
Taču – kas ir tas, par ko pētnieki tik ilgi netika skaidrībā? Pētot ģeoloģisko veidojumu vēsturi, tālākā pagātnē par tām faktiski nebija liecību, kaut mūsdienās šādu kāpu netrūkst. Un, spriežot loģiski, tās gluži arī nevar izveidoties dažu gadu desmitu laikā.
Eberistvitas Universitātes un Londonas Universitātes koledžas ģeologu komanda devās uz Marokas dienvidaustrumiem, kur netālu no robežas ar Alžīriju atrodas ar kāpām bagāts apgabals "Erg Chebbi" jeb Kāpu jūra. Tur "mīt" arī iespaidīgā zvaigznes kāpa "Lala Lallia", kas aptuvenā tulkojumā no berberu valodas nozīmē "augstākais svētais punkts". Tās augstākais punkts sasniedz 100 metrus, bet platumā kāpa izvērsusies līdz pat 700 metriem.
Pētnieku rīcībā bija gan radara tehnoloģijas, kas ļauj ielūkoties dziļi kāpas iekšienē, gan arī tika paņemti paraugi datēšanai laboratorijā, izmantojot īpašu procesu – optiski stimulēto luminiscenci jeb OSL. Pavisam vienkārši sakot – ar OSL var samērā precīzi noteikt, kad kvarcs paņemtajos smilšu paraugos pēdējo reizi bija pakļauts saules gaismas iedarbībai. "Mēs tādējādi nemērām laiku, kad šīs smiltis pašas par sevi veidojās – tas bija pirms miljoniem gadu –, bet gan kad tās kļuva par kāpas dziļāko slāņu sastāvdaļu," Dalers stāsta izdevumam "The Guardian". Sarežģītākais uzdevums, strādājot laukā, šajā gadījumā ir paņemt paraugus tā, lai tie netiek pakļauti atkārtotai saules gaismas iedarbībai.
"Lala Lallia" kāpa Marokā sāka veidoties jau pirms 13 tūkstošiem gadu, taču 8000 gadu nekāda lielā attīstība nenotika. Spēcīgs "uzrāviens" nāca pēdējos 1000 gados.
Cik sena ir šī kāpa? Tā sākusi veidoties pirms 13 tūkstošiem gadu. Pamatne "auga" aptuveni 4000 gadu, līdz kāpas veidošanās pēkšņi apstājusies. "Virsma nostabilizējās. Domājam, ka toreiz šeit bija nedaudz mitrāks klimats nekā mūsdienās. Kāpā atradām arī augu sakņu atstātās pēdas, kas liecina, ka kāpu varētu būt nostabilizējusi veģetācija. Šādā stāvoklī tā bija turpmākos 8000 gadu. Tad klimats atkal pamainījās, un kāpa atkal sāka veidoties," stāsta Dalers.
Vējiem pūšot no diviem pretējiem virzieniem – no dienvidrietumiem un no ziemeļaustrumiem –, smiltis strauji tika sadzītas arvien augstāk. Kāpa pašreizējo veidolu ieguvusi daudz straujāk, nekā veidojusies tās pamatne. Lielākā daļa kāpas augšējās struktūrsas "izauga" vien pēdējos 1000 gados. "Tā izrādījās pārsteidzoši jauna," piebilda Dalers.
Tas arī daļēji var izskaidrot, kāpēc senākos ģeoloģiskos "nospiedumos" nav liecību par šādām kāpām. Tās var izveidoties ļoti ātri, un turklāt vēju ietekmē arī pārvietoties. Piemēram, konkrētā kāpa Marokā ik gadu pa pusmetru pavirzās uz rietumiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
