Izslavētie instinkti – vai dzīvnieki tiešām piedzimst jau ar visu nepieciešamo prasmju bagāžu un vadās tikai pēc instinktiem, vai arī attiecīgā uzvedība tomēr ir iemācīta?
Daudzas un dažādas dzīvnieku un putnu sugas dzīves situācijās rīkojas šķietami instinktīvi – tikko izšķīlušies jūras bruņurupucēni apņēmīgi ļēpo uz okeāna pusi, gājputni lido tūkstošiem kilometru, lai nonāktu savā ligzdošanas vietā, un lauvenes precīzi zina, kā auklēt, aizsargāt un apmācīt mazos lauvēnus. Bet vai tie patiešām ir tikai instinkti?
"Runāt par instinktiem nav iespējams, nepieminot medaļas otru pusi, kas ir iegūta vai apgūta uzvedība," portālam "Live Science" saka Floridas Starptautiskās universitātes attīstības psihobiologs Roberts Likliters.
Citiem vārdiem sakot, "instinkti" patiesībā ir uzvedība, ko nosaka faktori, kas nav acumirklī pašsaprotami. Piemēram, zinātnieki ilgu laiku uzskatīja, ka mājputnu, tostarp tītaru, zosu, vistu un pīļu mazuļu spēja kaut kādā veidā identificēt un sekot savai mātei, ir instinktīva jeb iedzimta, iepriekš noteikta, ģenētiski izveidota tendence, kas šķita neizskaidrojama.
Taču 1963. gadā attīstības psihologs Gilberts Gotlībs veica revolucionāru atklājumu: pīlēni reaģē uz savas mātes balsi, jo viņi paši, vēl būdami olā embrija stadijā, veic savu vokalizāciju, sagatavojot dzirdes sistēmu. Šie Gotlība atklājumi radīja jaunu izpratni par to, ko mēs uzskatām par instinktiem, un par to, vai šādi instinkti vispār pastāv. Piemērs ar pīlēniem ļauj domāt, ka daudzām sugām varētu būt šādas agrīnas ietekmes, kamēr organisms vēl attīstās.
Kaķa prasme vienmēr krist uz kājām un noteiktu sugu tauriņu spēja migrēt tūkstošiem kilometru ir tas, ko uzvedības neirozinātnieks Marks Blumbergs sauc par "sugai tipisku uzvedību".
"Tas, ko cilvēki domā, sakot "instinkts ", ir izveidojusies uzvedība," Blumbergu citē "Live Science".
Kā pretarguments šai attīstības perspektīvai tiek minēts, ka pastāv virkne uzvedību, kas raksturīga tikai noteiktām sugām. Arī tas, ka organismiem dzimšanas brīdī nav bijis pietiekami daudz pieredzes, lai pieņemtu konkrētu uzvedību. Taču pieredze sākas vēl pirms dzimšanas, kā gadījumā ar pīļu mazuļu vokalizāciju. Turklāt ir daudz uzvedības veidu, ko zinātnieki iepriekš uzskatīja par instinktiem, līdz atklāti mehānismi, kas šo uzvedību veidojuši.
Jūras bruņurupuči var pārvietoties okeānos, jo tiem var būt sava veida "magnētiskais kompass", kas palīdz sekot sarežģītiem migrācijas ceļiem. Tas nav stingrs instinkts, jo to ietekmē Zemes magnētiskais lauks. Toties kaķis nezinātu, kā piezemēties uz kājām, ja tam būtu iestājusies grūtniecība un tas būtu dzimis kosmosā, kas norāda, ka šāda uzvedība nav vienkārši iekodēta gēnos. To pierādījuši eksperimenti ar žurkām kosmosā. Dzīvnieku it kā neparastajā uzvedībā ietekme ir vienkārši paslēpta, nevis neesoša.
Vēl viens mulsinošs piemērs ir parazitējošie putni, kas piemāna citas sugas, lai tās izaudzinātu viņu cāļus, iedējot savas olas cita putna ligzdā. Ar šādām izdarībām slavenas ir dzeguzes. Kā putns, ko izaudzējusi cita suga, vispār var "zināt", pie kuras sugas tas pieder – un ar ko pāroties? Ja ligzdas saimnieks atzīs, ka cālis nav savējais, tam uzbruks, un to Marks Blumbergs norāda kā vienu no iespējamiem, bet neapstiprinātiem skaidrojumiem, kā parazītputni prot atpazīt savu sugu.
Citi pētījumi liecina, ka parazitārais cālis naktis pavada kopā ar saviem sugas brāļiem, taču zinātniekiem joprojām nav skaidrojuma, kā tas ir iespējams.
"Es nedomāju, ka mēs patiešām esam apzināti meklējuši šīs norādes un modeļus," saka Likliters. "Mēs vienkārši neesam uzdevuši pareizo jautājumu."
Mūsu gēni arī iepriekš nenosaka uzvedību, kā to paredz "instinkts". "Saistība starp gēniem un uzvedību ir ļoti netieša," saka Blumbergs. "Kad jums ir dažāda veida jauna uzvedība, neironi maina savus darbības modeļus, un tas noved pie izmaiņām gēnu ekspresijā. Tātad tā ir divvirzienu ietekme." Īsāk sakot, gēni nediktē uzvedību kā slēdzis, kas "ieslēdz" un "izslēdz" kādu uzvedību. Arī dažas dzīves pieredzes un apstākļi ietekmē gēnu ekspresiju.
Pamata uzvedība var tikt arī apgūta, piekrīt Blumbergs. Visiem dzīvniekiem ir jādzer ūdens, lai izdzīvotu, tomēr eksperimenti ir parādījuši, ka tikai žurkas, kas barotas vienīgi ar sausu barību – atšķirībā no mitrās barības, kas nodrošina hidrāciju – iemācījās dzert ūdeni, kad tās bija izslāpušas. "Pat attiecībā uz tik svarīgu lietu kā ūdens," saka Blumbergs, "ir pieredze, kas ir svarīga, lai uzzinātu, kā izdzīvot šajā pasaulē."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
