Iedomājieties mūsu Baltijas jūru pilnībā pārklātu ar biezu plastmasas atkritumu "vāku" – no Botnijas līča pašiem ziemeļiem līdz Dānijai un no Zviedrijas piekrastes līdz pat Rīgas jūras līcim. Tāda un vēl vairākas plastmasas "salas" peld pa Kluso okeānu, un neviens īsti pat nezina, ko ar to visu iesākt – izvākt vai atstāt...
Pamazām plastmasa no progresīvas un modernas izejvielas kļuvusi par lāstu un nelaimi, bīstamu piesārņojuma avotu. Tas, ko cilvēce ar vieglu roku izmeta, lai ņemtu nākamo, ir nonācis it visur – no plastmasas nekur nav glābiņa. Mikroplastmasas daļiņas atrod tāda dziļuma zemes slāņos, kur tām pēc loģikas nevajadzēt būt, jo kāda gan plastmasa 18. gadsimtā!
Kas tad peld šajos atkritumu laukumos? Nekas oriģināls vai neparasts – plastmasas pudeles, maisiņi, zobu birstes, apavi, glāzes, korķi, rotaļlietas, spaiņi, bļodas, kas okeānos nonāk no piekrastes ūdeņiem un upēm, bet lielākais un bīstamākais plastmasas piesārņojums ir zvejas tīkli.
Zinātnieki gan uzskata, ka svarīgāk ir cīnīties ar cēloni – samazināt plastmasas apjomu un atbildīgāk izturēties pret dabu, nevis kampaņveidīgi kaut ko tīrīt. Turklāt plastmasas galvenā problēma – tā nesadalās un nepazūd kā organiskie atkritumi, plastmasa sadalās arvien mazākos un mazākos gabaliņos, kļūstot par mikroplastmasu un turpinot savu pastāvēšanu mūžīgi. Burtiski – mūžīgi!
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
