Batagaikas ieplaku dēvē arī par vārtiem uz pazemi vai elli. No augšas skatoties tā gan vairāk atgādina kādu kurkuli vai varbūt raju, kas lēnām slīd okeāna zilganzaļajos ūdeņos. Taču, ja nostātos pie pašas kraujas malas, tad šis iespaidīgais veidojums nudien liktu sajusties mazam un niecīgam. Batagaikas krāteris turklāt strauji kļūst arvien lielāks, liecina nesen veikti aprēķini.
Parasti ar baismīgām palamām – tādām kā "vārti uz pazemi" vai "vārti uz elli" – bagāta ir mutvārdu folklora. Iedomājies, tu dzīvo taigā kaut kur Sibīrijas austrumos un pat diži neinteresējies par notikumiem pasaulē tālāk par savām ikdienišķajām rūpēm – paēst un sasildīties. Un te pēkšņi netālu no mājas zeme burtiski atveras! Taču šo iesauku nu izmanto pat respektablas organizācijas, piemēram, Eiropas Kosmosa aģentūra, kas Helovīnam veltītā publikācijā ar nelielu humora piedevu atreferē vietējo iedzīvotāju nostāstus par šaušalīgām skaņām, kas nākušas no šī krātera. Taču uzreiz arī paskaidrots, ka visu trokšņu izcelsme visdrīzāk ir ģeoloģiska pēc būtības.
Batagaikas krāteris ir lielākais termokarsts pasaulē. Termokarsts ir karsta kritene, kas veidojusies, izkūstot pazemes ledum vai atkūstot sasalušai gruntij. Tātad tie veidojas pārsvarā zonās, kur ir mūžīgais sasalums, kas kaut kādu iemeslu dēļ kūst.
Batagaikas krāteris ir apmēram kilometru garš un vietumis 100 metru dziļš. Tas atrodas dziļā "nekurienē” – 650 kilometru no Sahas republikas galvaspilsētas Jakuskas. Tuvākā apdzīvotā vieta ir neliels ciems piecu kilometru attālumā.
Jau vairākus pēdējos gadus novērojumi gan uz zemes, gan no satelītiem liecina, ka Batagaikas krāteris visai strauji "aug". Taču nupat aprēķināts, tieši cik strauji. 31. martā zinātniskajā izdevumā "Geomorphology" publicētā pētījumā zinātnieku komanda raksta – Batagaikas megakritene plešas platumā neticami ātri. 2014. gadā tā platums bija 790 metri. Mazāk kā 10 gadu laikā krāteris izpleties par 200 metriem.
Krāteris 1999., 2005. un 2013. gadā.
Mūžīgajam sasalumam kūstot, arvien vairāk un vairāk zemes no stāvajām nogāzēm nogrūst lejā krāterī, paraujot līdzi arī kokus. Mūžīgā sasaluma kušanas rezultātā viena krātera puse, kur atrodas stāvākā krauja, atkāpjas vidēji pa 12 metriem gadā. Arī otrā pusē krāteris plešas lielāks.
Kopš kritenes izveidošanās no krātera malām nogruvis jau tik daudz ledus un zemes, cik pietiktu, lai lielāko no Gīzas piramīdām – Heopsa piramīdu – piepildītu 14 reižu. Runa ir par aptuveni miljonu kubikmetru ik gadu.
Šis ir viens no uzskatāmiem piemēriem, kas ilustrē notiekošās klimata pārmaiņas. Tieši polārie reģioni un mūžīgā sasaluma zonas ir tās, kas izmaiņas piedzīvos vistraujāk. Eksistē arī bioloģiski riski – kūstot mūžīgajam sasalumam, virszemē nonāk gadu tūkstošiem seni dzīvnieku līķi. Daudzos no tiem atrodami mums nezināmi patogēni, kas pēc atbrīvošanās no ledainās dusas laboratorijās pat tiek atdzīvināti.
Nav izslēgts, ka ledājos ieslēgta "bioķīmiska Pandoras lāde" un ka kāds no šiem senajiem patogēniem neveiksmīgas notikumu attīstības rezultātā nākotnē var izraisīt arī plašas epidēmijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
