Viņš ir palicis vienīgais, pēdējais. Lai suga varētu veselīgi turpināties, ir vajadzīga otra, sievišķā, puse. Bez tās šis senais augs lemts vien dzīvei botāniskajos dārzos savu klonu kompānijā.
Encephalartos woodii (E. woodii) ir cikadeju jeb cīku pārstāvis – pamatīgs augs ar resnu stumbru un lielām lapām, kas veido majestātisku vainagu. Šie izturīgie augi, kas vizuāli atgādina kaut ko starp palmu un papardi, bet nav ne viens, ne otrs, ir pārdzīvojuši dinozaurus un vairākas masveida izmiršanas. Kādreiz plaši izplatīta, mūsdienās tā ir viena no visvairāk apdraudētajām sugām uz planētas.
Vienīgo zināmo E. woodii savvaļā 1895. gadā atklāja botāniķis Džons Medlijs Vuds ekspedīcijā Ngojes mežā Dienvidāfrikā. Vuds apkārtnē meklēja citus šīs sugas pārstāvjus, taču bez panākumiem. Nākamo pāris gadu desmitu laikā botāniķi ņēma E. woodii atvases, un kultivēja šos aizvēsturiskos augus botāniskajos dārzos.
Baidoties, ka pēdējais savvaļā dzīvojošais E. woodii varētu aiziet bojā, 1916. gadā tas tika pārstādīts aizsargātā teritorijā Pretorijā. Līdz ar to savvaļā šis augs nu skaitās izmiris – nav zināma neviena eksemplāra, kas dzīvotu ārpus botāniskajiem dārziem un rezervātiem. Taču tā spraudeņi ir iesakņojušies un jestri zaļo joprojām. Kur problēma? Lai arī zinātniekiem ir izdevies pavairot šo unikālo augu, tie visi ir kloni no Ngojes parauga – un visi ir "puisīši".
Tāpēc tiek organizētas ekspedīcijas, kas Ngojes mežā cer atrast šim augam "draudzeni", lai E. woodii varētu vairoties dabiskā ceļā, veicinot atvašu ģenētisko dažādību.
E. woodii "dāma" Āfrikas mežos tiek meklēta ar vismodernākajām tehnoloģijām, izmantojot gan dronus, gan mākslīgo intelektu augu atpazīšanai.
Cikadejas ir vienas no vecākajām līdz mūsdienām izdzīvojušajām augu grupām. Tās bieži tiek dēvētas par "dzīvām fosilijām" vai "dinozauru augiem", ņemot vērā to evolūcijas vēsturi, kas aizsākās apmēram pirms 300 miljoniem gadu. Mezozojā (pirms 250–66 miljoniem gadu), kas pazīstams arī kā cikadeju laikmets, šie augi bija visur.
Lai gan cikadejas atgādina papardes vai palmas, tās nav radniecīgas ne vienai, ne otrai. Cikadejas pieder kailsēkļu grupai, kurā ietilpst skujkoki un ginki. Atšķirībā no ziedošajiem augiem cikadejas vairojas ar čiekuriem. Nav iespējams atšķirt sievišķos un vīrišķos augus līdz brīdim, kamēr tie nobrieduši un izveidojuši savus krāšņos čiekurus.
Sievišķo augu čiekuri parasti ir plati un apaļi, bet vīrišķie – iegareni un šaurāki. Vīrišķie čiekuri ražo ziedputekšņus, kurus kukaiņi nogādā uz sieviešu kārtas čiekuriem. Šī senā pavairošanas metode ir palikusi gandrīz nemainīga miljoniem gadu.
Neskatoties uz to ilgmūžību, mūsdienās cikadejas tiek uzskatītas par visvairāk apdraudētajiem dzīvajiem organismiem uz Zemes. Tas ir saistīts ar to lēno augšanu un reproduktīvajiem cikliem, kas ilgst no desmit līdz 20 gadiem, un biotopu zudumu mežu izciršanas dēļ.
Cikadejas ir kļuvušas par botānisku retumu, un auga senā izcelsme padarījusi to populāru eksotiskajā dekoratīvajā dārzkopībā. Plaukst arī nelegāla tirdzniecība. Retāko cikadeju cena melnajā tirgū var sasniegt pat miljonus.
Viena no vērtīgākajām sugām ir tieši E. woodii. Botāniskajos dārzos šos augus nereti apsargā ļoti rūpīgi, audzējot restotos un ar signalizācijām aprīkotos nožogojumos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
