Zemiešiem dziļūdens pasaule ir gandrīz tikpat nepieejama kā kosmoss. Vien okeānu biologi un daži turīgi izredzētie paši savām acīm var ieraudzīt, kas notiek vairāku kilometru dziļumā zem jūras līmeņa. Taču mums par laimi zinātnieki ar pieredzēto labprāt dalās. Nupat plašākai publikai kļuvis pieejams video, kurā redzami gandrīz vai meditatīvi kadri – Meksikas piekrastes ūdeņos okeāna tumsā mierīgi peld kalmāru mātīte, starp taustekļiem gādīgi auklējot caurspīdīgas olas.
Okeāna dzīles ir plašākā "dzīvojamā istaba" uz Zemes. Vienlaikus tā ir ļoti grūti pieejama, tāpēc liela daļa aizvien ir neizzināta. Notikumi vairāk nekā kilometra dziļumā, kur saules gaisma faktiski neiespiežas, ir mūsu acīm apslēpti, un šo pasauli redz tie, kam ir iespēja nolaisties tumsā speciālos dziļūdens peldlīdzekļos vai vērot ar attālināti vadāmiem zemūdens aparātiem uzņemtus video. Un arī tad ne vienmēr sanāk pamanīt ko ievērības cienīgu. Var arī vairākas stundas planēt šajā šķietami mirušajā viņsaulē, starmešu gaismas kūļos neko interesantu nenoķerot. Taču jo lielāks prieks brīžos, kad zemūdens pasaule nolemj sevi tomēr atklāt mūsu skatam. Atmiņā spilgti palicis arī gadījums ar mistisko zelta bumbuli, kas tā arī vēl nav identificēts. Par to "Campus" pat runāja ar vienu no ekspedīcijas vadošajiem pētniekiem Semu Kandio.
Taču nu atpakaļ pie kalmāriem.
"Necerētā satikšanās ar kalmāru mātīti, kas auklēja prāva izmēra olas, uz kuģa klāja nevienu neatstāja vienaldzīgu," izdevumam "Live Science" stāsta Stīvens Hedoks, kurš vadīja šo ekspedīciju. Šo video attālināti vadāmais zemūdens peldlīdzeklis uzņēmis 2015. gadā, nu tas apskatāms arī mums, jo par šo satikšanos ar gādīgo kalmāru mātīti nupat izdevumā "Ecology" publicēts pētījums.
Pamanīt kalmārus tādā dziļumā ir pieredze, kas bieži negadās arī okeāna biologiem. Jo īpaši retas ir šādas satikšanās ar kalmāriem, kas auklē vai sargā savu perējumu. To šajos platuma grādos Kalifornijas piekrastē iepriekš izdevies nofilmēt vien dažas reizes. Dažas no mātītēm ir tik pašaizliedzīgas, ka perējuma sargāšanas process tām maksā pat dzīvību.
Šī mātīte pamanīta 2566 metru dziļumā, starp taustekļiem auklējot aptuveni 40 olas. Pētnieki norāda, ka tās ir neparasti lielas, ja salīdzina ar iepriekš redzētajiem piemēriem. Tās gan bija citu sugu mātītes, bet 2015. gadā pamanītā vēl nav identificēta. Zināms vien, ka tā nāk no Gonatidae dzimtas. Šīs dzimtas kalmāri ir izplatīti minētajā Klusā okeāna reģionā.
Kāpēc kalmāri izvēlas jauno paaudzi izauklēt tik tumšā, aukstā un ar skābekli nabadzīgā vietā? Biologi uzskata, ka tā varētu būt apzināta stratēģija, kas palielina mazo kalmārēnu iespējas izdzīvot. Tur valda mazāks risks sastapties ar tādiem plēsējiem kā haizivis vai roņi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
