Planēta sasilst, ledāji kūst, spēcīgas vētras kļūst arvien biežāka parādība, ekstensīva lauksaimniecība pārņem cilvēka neskartas dabas platības, un tā joprojām. Viena vienīga bēdu ieleja! Taču uz šī fona jo īpaši gribas izcelt iepriecinošas ziņas – nupat Starptautiskā dabas aizsardzības savienība (IUCN) ar gandarījumu varēja paziņot, ka vieniem no pasaulē retākajiem kaķu dzimtas pārstāvjiem vairs nedraud izmiršana. Pateicoties mērķtiecīgām pūlēm 20 gadu garumā.
Vēl 2000. gadu sākumā pa Spānijas un Portugāles plašumiem lavījās un medījumam uzglūnēja mazāk nekā 100 Ibērijas lūšu (Lynx pardinus). 2001. gadā savvaļā bija zināmi vien 62 pieauguši īpatņi, kas dzīvoja divās nošķirtās populācijās. Kas noveda šos izmanīgos plēsējus līdz izmiršanas slieksnim? Savulaik tie Pireneju pussalā bija ļoti izplatīti, taču populācija strauji sāka sarukt 1960. gados. Iemesls – gan dzīvotņu izzušana lauksaimniecības ietekmē, gan mērķtiecīga izmedīšana. Diktatora Francisko Franko valdīšanas laikā izdots pat likums, ar kuru tie tie pasludināti par likvidējamiem kaitēkļiem. Problēmas sagādāja arī tas, ka pārāk labi neveicās šo lūšu galvenajam medījumam – Eiropas trušiem. Pireneju pussalā tie skaitās apdraudēta suga.
Medības tika aizliegtas 70. gadu beigās, taču pārējie faktori, jo īpaši lauksaimniecības platību izplešanās, saglabājās. Turklāt klāt nāca vēl viens – aizvien intensīvāka autosatiksme. 90. gados viens no vadošajiem šo lūšu bojāejas cēloņiem bija notriekšana ar auto. Lūk, tā 2000. gadu sākumā Ibērijas lūši bija nonākuši uz izmiršanas robežas un IUCN klasifikācijā ierindoti kritiski apdraudēto dzīvnieku kategorijā. Nākamā kategorija – savvaļā izmiruši, kas nozīmē, ka zināmi Ibērijas lūšu eksemplāri būtu palikuši vien zooloģiskajos dārzos.
Kopš 2000. gada sākts mērķtiecīgs darbs, lai to nepieļautu. Autosatiksmi 21. gadsimtā apturēt nevar, un neskarto dabu tādu, kāda tā bijusi pirms vairākiem gadsimtiem, arī neatjaunot. Var, protams, noteikt liegumus un atjaunot apmežotas teritorijas un krūmājus, taču tas ir process, kura efekts būs jūtams ilgākā termiņā. Dabas aizstāvji pievērsās tam, kas var dot straujus rezultātus, un sāka pavairot un savvaļā izlaist trušus, tā būtiski uzlabojot pārtikas pieejamību. Zīmīgi, ka arī šie savvaļas truši Spānijā bija apdraudēta suga, tāpēc to mērķtiecīga pavairošana, ja tā var teikt, ir divi zaķi ar vienu šāvienu. Gan trušu populācija dabā atkal pieaug, gan lūšiem ir vairāk ko medīt un jaunajiem kaķiem labākas iespējas izdzīvot.
Tas acīmredzami devis rezultātus. Laika posmā no 2001. līdz 2022. gadam lūšu reproduktīvajā vecumā skaits pieauga no 62 līdz 648 īpatņiem. Pēdējie Ibērijas lūšu "tautas skaitīšanas" dati liecina, ka nu eksistē 14 vairoties spējīgas populācijas. 13 no tām atrodas Spānijā, bet viena – Portugālē.
Ibērijas lūšu glābšanas programmas koordinātors Francisko Havjers Salsedo Ortizs raidorganizācijai BBC uzsvēra, ka darāmā vēl ļoti daudz, tomēr šis ir viens no pārsteidzošākajiem piemēriem ar gandrīz izmirušas kaķu dzimtas sugas atkopšanos. Nu Ibērijas lūsis – kaut aizvien apdraudēto sugu kategorijā – vairs nav kritiski apdraudēts, bet skaitās jutīga suga (VU – vulnerable).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
