Pasaules okeānos mīt vairāk nekā pustūkstotis dažādu haizivju sugu, sākot no sīciņajām laternu pundurhaizivīm līdz vaļhaizivīm, kas var izaugt vairāk nekā 10 metrus garas. Haizivis ir ir sastopamas visur, no polārajiem ūdeņiem līdz ekvatoram, pie ūdens virsmas un kilometru dziļumā, atklātā okeānā, seklumā un pat dažās piekrastes upēs.
Ar šādu daudzveidību nav pārsteigums, ka haizivis pilda daudzas ekoloģiskas funkcijas, raksta zinātniskais portāls "The Conversation". Piemēram, dažu lielo plēsīgo sugu, tīģerhaizivju un balto haizivju, lielākajiem indivīdiem var būt īpaši nozīmīga loma sugu līdzsvara uzturēšanā. To viņas panāk, barojoties ar laupījumu un dažreiz vienkārši esot klāt un esot pietiekami biedējošas, lai citas plēsīgās sugas mainītu savus paradumus un atrašanās vietu.
Nesen žurnālā "Science" publicētā pētījumā analizēta gadu desmitiem ilga izpēte par šo plēsoņu ekoloģiskajām lomām un prognozēta to nākotne okeānos. "Mēs atklājām, ka, tā kā haizivīm ir tik daudzveidīgas un svarīgas funkcijas, lai uzturētu veselīgus okeānus, to pašreizējā lejupslīde ir nozīmīga problēma," uzsver pētījuma autori.
Kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem haizivju un raju populācijas pasaulē ir samazinājušās par vairāk nekā 70 procentiem.
"Daudzu veidu haizivis cilvēki nogalina tādā ātrumā, ka tās nespēj atjaunoties, galvenokārt pārzvejas dēļ. Mēs redzam, ka valstīm ir jāpārdomā, kur un kā saglabāt haizivis okeānu veselības labad," norāda zinātnieki.
Haizivis un rajas tiek pārzvejotas kā pārtikas avots un to aknu eļļas dēļ. Nozveja ir paplašinājusies arvien dziļākos ūdeņos, kur dzīvo arī daudzas maz pētītas sugas.
Haizivis – jūraszāļu audzētājas
Rietumaustrālijas attālajā piekrastē pētījums vairāk nekā divu gadu desmitu garumā liecina, ka tīģerhaizivju klātbūtne vien uztur jūraszāļu ekosistēmu, jo viņas ietekmē to, kur un kā barojas lielie zālēdāji, piemēram, jūras bruņurupuči un jūras govis.
Ja tuvumā atrodas tīģerhaizivis, plašas jūraszāļu joslas tiek pasargātas no pārmērīgas noganīšanas, ļaujot tām izaugt biezās zemūdens pļavās, kas nodrošina dzīvotni zivju un vēžveidīgo mazuļiem. Šīs sugas ir svarīga barība citiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem.
Vietās, kur tīģerhaizivju skaits ir samazinājies un bruņurupuču populācijas ir paplašinājušās, jūraszāles tiek pārmērīgi noganītas.
Piemēram, Bermudu salās dabisko ienaidnieku trūkuma dēļ pieaugošā bruņurupuču populācija ir izraisījusi gandrīz pilnīgu jūraszāļu iznīkšanu.
Baltajām haizivīm ir līdzīgs efekts uz ūdriem. Kalifornijas piekrastē, kur pieaug balto haizivju skaits, ūdri vairāk laika pavada drošajos iekšējos ūdeņos un mazāk Monterejas līča atklātajos ūdeņos. Ūdri medī krabjus, kas savukārt barojas ar jūraszāļu ganībās esošajiem bezmugurkaulniekiem, piemēram, jūras gliemežiem, kas attīra jūraszāles no aļģēm. Vairāk ūdru nozīmē mazāk krabju, vairāk ganību un veselīgākas jūraszāles.
Pārtikas un uzturvielu avots
Arī haizivis var būt medījums. Dažas, tostarp tādas lielās sugas kā baltās haizivis, ir nozīmīgi barības avoti dažām zobenvaļu populācijām visā pasaulē. Mazākas haizivis kā melngalvas haizivis var būt galvenā barības izvēle lielākām haizivīm, piemēram, lielajām āmurgalvām.
Tā kā haizivis barojas vienā vietā, bet ekskrementus izvada citur, tās pārvieto barības vielas pa visu okeānu. Piemēram, Klusajā okeānā pelēkās rifu haizivis tā pārvieto slāpekli no piekrastes ūdeņiem, kur tās barojas, uz koraļļu rifiem, kur tās pavada savas dienas, nodrošinot svarīgu mēslojumu.
Floridas piekrastes ūdeņos jaunas buļļu haizivis barojas īsu okeāna apmeklējumu laikā, pēc tam atgriežas drošākās vietās, saldūdens upēs, kur pavada lielāko daļu sava laika un atkritumos izdala barības vielas.
Dažreiz haizivju klātbūtne palīdz citām zivīm. Atklātā okeānā haizivju raupjās zvīņas veido ideālus skrāpjus zivīm, lai noņemtu parazītus.
Pirmais solis haizivju glābšanā būtu "izvirzīt mērķus, kas nav tikai haizivju klātbūtne okeānos, un mērķēt uz sugām, kurām ir svarīga ekoloģiskā loma," teikts pētījumā.
Populācijās ir svarīgi aizsargāt noteiktus atsevišķu haizivju veidus. Intensīva nozveja nodara būtisku postu tieši lielajām haizivīm, kuras var dzīvot gadu desmitiem vai pat gadsimtiem ilgi, lai izaugtu līdz nozīmīgam izmēram, kad tās var sniegt vislielāko labu attiecīgajai ekosistēmai kā gadījumā ar tīģerhaizivīm un bruņurupučiem.
"Sadarbojoties ar vietējām kopienām piekrastes zonās, varētu nodrošināt atbalstu šo lielo okeāna plēsoņu aizsardzībai, līdzīgi kā dabas aizsardzības speciālisti strādā uz sauszemes, lai aizsargātu nozīmīgus plēsējus, piemēram, vilkus. Valstis varētu izveidot lielu aizsargājamo teritoriju tīklus, kas aizliedz haizivju zveju, koncentrējoties uz galvenajām teritorijām, kurās var dzīvot atsevišķi indivīdi," norāda zinātnieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
