Araneus ventricosus sugas zirnekļi ir iemācījušies atdarināt jāņtārpiņu gaismas signālus un tā ievilina upurus savos tīklos, vēsta vietne "Popular Science".
Pie šī atklājuma nonāca Huadžunas Lauksaimniecības universitātes entomologs Siņhua Fu, kurš lauka pētījumā ievēroja zirnekļu tīklos sapinušos jāņtārpiņu tēviņus, bet tikai ļoti retos gadījumos mātītes. Fu izvirzīja hipotēzi, ka zirnekļi kaut kādā veidā manipulē ar jāņtārpiņiem, lai tie ievilinātu citus savus sugas brāļus zirnekļa tīklos. Lai to pārbaudītu, entomologs pētījumam piesaistīja uzvedības ekologus Daicjiņu Li un Šičanu Džanu no Hubejas Universitātes.
Lai piesaistītu mātītes, A. terminalis sugas jāņtārpiņu tēviņi raida vairāku impulsu zibšņus. Mātītes savukārt raida vienu impulsu ar vienu spīdekli. Ķīnas zinātnieku pētījums, kas 19. augustā publicēts žurnālā "Current Biology" atklāja, ka daži zirnekļi, iespējams, ir "atšifrējuši" šo jāņtārpiņu saziņu un izmanto to savā labā.
Komanda veica lauka eksperimentus, kuros novēroja jāņtārpiņu signālus un zirnekļa uzvedību. Novērojumi liecināja, ka zirnekļa tīkls biežāk notvēra tēviņus, kad pats zirneklis atradās tur, salīdzinot ar laiku, kad zirneklis atradās citviet.
Pēc papildu analīzes zinātnieki atklāja, ka signāli, ko radīja tīklos sapītie jāņtārpiņu tēviņi, kad blakus bija zirneklis, vairāk izskatījās pēc brīvi lidojošu mātīšu signāliem. Ieslodzītie tēviņi izmantoja viena impulsa signālus, izmantojot tikai vienu spīdekli, nevis abas.
Attēlā pa kreisi - jāņtārpiņu tēviņš ar divām mirgojošām laternām, pa labi – mātīte ar vienu.
Kad zirnekļi ir iepinuši jāņtārpiņu tēviņu savos tīklos, tie kaut kādā veidā panāk, lai kukainis atdarina savas sugas mātītēm raksturīgos gaismas uzplaiksnījumus. Šie viltus signāli ievilina tīklā citus tēviņus, kur tie kļūst par zirnekļa maltīti. Tomēr joprojām nav skaidrs, kas tieši ietekmē jāņtārpiņa signāla maiņu – zirnekļa inde vai pats kodums.
Interesanti, ka notvertie jāņtārpiņu tēviņi ļoti reti pievilināja citus tēviņus, kad zirneklis nebija tuvumā. Tas liek domāt, ka jāņtārpiņi nemainīja gaismas uzplaiksnījumus kā sava veida briesmu signālu. Pētnieku komanda uzskata, ka jāņtārpiņu signālu piespieda mainīt kaut kas, ko izdarīja zirneklis.
Zirneklis ar savu spīdošo medījumu.
"Zirnekļiem ir vāja redze, tāpēc tie vairāk paļaujas uz laika, nevis telpisko asumu, lai atšķirtu gaismas signālus," teikts zinātnieku paziņojumā. "Atklājis jāņtārpiņu tēviņu bioluminiscējošos signālus, zirneklis izmanto īpašu medījuma apstrādes procedūru, kas ietver atkārtotus uzbrukumus ar iekošanu."
Pēc zinātnieku domām, šis eksperiments pierāda, ka daži dzīvnieki spēj izmantot netiešu, bet dinamisku signālu pārraidi, lai nomedītu ļoti specifisku upuri. Komanda arī uzskata, ka dabā varētu būt daudz citu neaprakstītu šāda veida mimikrijas piemēru, kas vēl gaida savu atklāšanu. Piemēram, plēsēji varētu izmantot skaņu, feromonus vai citus līdzekļus, nevis tikai vizuālus signālus, lai apmānītu savu upuri.
Šīs spēja gan nav ekskluzīvas tikai dzīvnieku valstībai. Piemēram, Dienvidāfrikas margrietiņa piemāna mušas, izprovocējot pārošanos ar sevi un tā izplatot ziedputekšņus.
"Mēs uzskatām, ka, reaģējot uz notverto jāņtārpiņu tēviņu bioluminiscējošajiem signāliem, zirneklis ieviesis specializētu medījuma apstrādes procedūru, kuras pamatā ir atkārtoti koduma uzbrukumi," raksta komanda pētījumā. "Mēs arī izvirzām hipotēzi, ka jāņtārpiņu tēviņu neirotransmiteri var radīt mātītēm līdzīgu mirgojošu signālu."
Tomēr ir nepieciešami papildu pētījumi, lai noteiktu, kas tieši mainās notverto jāņtārpiņu mirgošanas shēmā, saka zinātnieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
