Nenoliedzami visai amizantā paskata dodo mūsdienās ir simbols tūļīgam un diezgan dumjam radījumam, kurš strauji mainīgās pasaules griežos nav izdzīvojis tāpēc, ka neesot bijis apveltīts ar pārāk asu prātu. Tomēr šis dumjā dodo tēls radies lielā mērā pateicoties Lūisa Kerola spalvai, kura slavenākajā grāmatā šis putns "dzīvo". Izrādās, dodo nebūt nebija tik neapķērīgs.
Izskatījuši 400 gadu laikā publicēto literatūru un liecības, Lielbritānijas pētnieki secinājuši: dodo nebija nedz tūļīgi, nedz stulbi.
Viņu sastādītajā pārskatā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā "Zoological Journal of the Linnean Society", apstiprināts, ka gan dodo (Raphus cucullatus), gan tā tuvākais radinieks Pezophaps solitaria, kas dzīvoja Rodrigesa salā pie Madagaskaras, pieder baložu un dūju dzimtai, kas jau sen pazīstama ar savu inteliģenci.
"Pierādījumi no kaulu paraugiem liecina, ka dodo kāju cīpslas bija ārkārtīgi spēcīgas, līdzīgi kā mūsdienās dzīvojošajiem nelidojošiem putniem, kas pārvietojas kāpjot un skrienot," saka Sauthemptonas Universitātes paleobiologs Nīls Gostlings. "Dodo gandrīz droši bija ļoti aktīvs, ļoti ātrs putns."
Liela daļa sākotnējās informācijas par izmirušo putnu, kas mita Maurīcijā, daļēji salikta mozaīka no holandiešu jūrnieku stāstiem un mākslinieku daiļdarbiem. Šo putnu neparastais izskats apvienojumā ar straujo izzušanu noveda pie fantastiska mīta rašanās.
"Par dodo ir rakstīts vairāk nekā par jebkuru citu putnu, taču dzīvē par to gandrīz nekas nav zināms," saka putnu paleontologs Džūlians Hjūms no Lielbritānijas Dabas vēstures muzeja.
Atskaites punkta jeb sugu marķēšanas trūkums izraisīja virkni nepareizu identifikāciju gadsimtu laikā pēc dodo izzušanas. Tika nosauktas jaunas sugas, piemēram, Nāceretes dodo, baltais dodo un baltais Solitaire, taču dokumenti apstiprina, ka neviena no šīm radībām nepastāvēja.
"18. gadsimtā un līdz 19. gadsimta sākumam dodo un Solitaire tika uzskatīti par mitoloģiskiem dzīvniekiem," saka Marks Jangs, pētījuma galvenais autors no Sauthemptonas Universitātes. "Tas bija Viktorijas laikmeta zinātnieku smagais darbs, kas beidzot pierādīja, ka dodo un Solitaire nebija mitoloģiski, bet gan reāli, lieli uz zemes dzīvojoši baloži."
Gadsimtiem ilgi pat dodo sugu skaits nebija skaidri zināms. "Diemžēl neviens nevarēja vienoties, cik daudz sugu bija," turpina Jangs. "Lielākajā daļā 19. un 20. gadsimta pētnieki domāja, ka pastāv trīs dažādas sugas, lai gan daži uzskatīja, ka pastāv četras vai pat piecas dažādas sugas."
Pārbaudot visā Lielbritānijā esošās kolekcijas, kā arī simtiem rakstisku liecību, un aplūkojot eksemplārus visā Lielbritānijā, tostarp pasaulē vienīgos saglabājušos mīkstos audus no dodo, kas atrodas Oksfordas muzejā, Marks Jangs ar kolēģiem ir labojuši šo taksonomisko neskaidrību.
"Daži rakstītie stāsti par dzīviem dodo liecina, ka tas bija ātrs, kustīgs dzīvnieks, kas mīlēja mežu," saka Jangs. Tas ir krasā pretstatā priekšstatam par dumju, tūļīgu putnu, kas bija lemts neizbēgamai bojāejai.
"Šīs radības bija lieliski pielāgojušās dzīvei savā vidē, taču salās, kurās tie dzīvoja, nebija plēsīgo zīdītāju," saka Gostlings. "Kad ieradās cilvēki, kas atveda žurkas, kaķus un cūkas, dodo un Pezophaps solitaria nebija nekādu izredžu [izdzīvot]."
Pagāja aptuveni 70 gadi, līdz visi šie jaunie Maurīcijas salu "iedzīvotāji" apēda dodo un to olas. Pēdējais zināmais putns tika novērots 1662. gadā. 1770. gadā arī gulbja izmēra Pezophaps solitaria piemeklēja tāds pat liktenis.
Kopš tā laika šis scenārijs atkārtojies atkal un atkal. Sākot ar ļoti inteliģento, apdraudēto kea papagaili, beidzot ar pasaulē retākajiem kukaiņiem un izmirušo tilacīnu, saskaroties ar cilvēkiem un invazīvām sugām, daudzi vietējie dzīvnieki iet bojā, nespējot konkurēt vai pretoties. Pašlaik apmēram 600 sugas apdraud ievesti plēsēji, ko ir ieviesuši cilvēki.
"Dodo bija pirmā dzīvā būtne, kas tika reģistrēta kā klātesoša un pēc tam izzuda," saka Gostlings. "Pirms tam nebija iedomājams, ka cilvēki varētu ietekmēt dieva radību tādā veidā."
"Mēs ne tikai atskatāmies pagātnē – mūsu pētījumi varētu palīdzēt glābt arī mūsdienās apdraudētos putnus," saka Sauthemptonas Universitātes biomehānikas inženieris Markuss Hellers.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
