Neapšaubāmi, ziloņi ir vieni no inteliģentākajiem dzīvniekiem. Viss pie viņiem ir cieņu un apbrīnu izraisošs – izskats, komunikācijas spējas, spēks un izturība. Un vēl leģendas un ticējumi, kas tos apvij un kas, diemžēl, ir bijuši par iemeslu šo apbrīnojamo dzīvnieku izkaušanai.
Viena no šādām leģendām ir par kādu mistisku vietu, kur mūža nogalē dodas ziloņi, kas sajutuši tuvojamies pēdējo stundiņu, lai tur nomirtu, prom no citu acīm. Kā jau lielākā daļa mītu, arī šis ir radis atbalsi popkultūrā – atceraties epizodi no multiplikācijas filmas "Karalis Lauva", kurā mazais lauvēns Simba ar draudzeni nejauši ieklīst vietā, kas pilna ar milzīgiem ziloņu skeletiem?
Bet viens no pirmajiem, kas sabiedrības apziņā "iedēstīja" ideju par "ziloņu kapsētu", bija populāro stāstu par Tarzānu autors Edgars Raiss Burouss.
Nāves fakts pats par sevi ir biedējošs, bet kad balojoši kauli un tukši galvaskausi ir desmitiem un simtiem, skats varētu būt asinis stindzinošs. Bet vai tiešām pastāv tāda vieta jeb "ziloņu kapsēta" tomēr ir cilvēku izdomājums?
No vienas puses, šāda kapsēta būtu pat tīri vai vēlama, jo tur varētu pavisam mierīgi, bez dzīvnieku slepkavībām, tikt pie dārgā ziloņkaula, kas joprojām ir iemesls plašai un nežēlīgai malumedniecībai. Arī pētnieki gadiem mēģinājuši atrast šo vietu, jo tā sniegtu daudz vērtīgas informācijas par ziloņu dzīvi. Bet tajā pašā laikā nevar arī apgalvot, ka tādu kapsētu nav.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
