Saka, ka barā ir drošāk. Bet ne vienmēr. Reizēm tādējādi var tieši kļūt par vieglāku mērķi plēsējiem. Tā noticis Barenca jūrā pie Norvēģijas krastiem, kur moivu bari sastapās ar mencām. Norvēģijas Jūras izpētes institūta un ASV Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta (MIT) okeanogrāfi kļuva par lieciniekiem lielākajam okeānā novērotajam un ar zinātniskām metodēm fiksētajam slaktiņam, liecina MIT vietnē publiskotā informācija.
Ik gadu februārī no Ziemeļu Ledus okeāna uz dienvidiem, Norvēģijas pusi, nārsta nolūkos migrē miljardiem moivu. Tās ir mazas zivtiņas aptuveni anšovu izmērā. Taču Norvēģijas piekrastes ūdeņi ir arī pieturvieta Atlantijas mencām, kurām moivas ir iecienīta maltīte. Līdz šim šādas satikšanās sekas nebija fiksētas tik detalizēti, lai spētu saskaitīt "kritušos". Nu ar jaunām analīzes metodēm tas kļuvis iespējams.
Paši dati ievākti Barenca jūrā jau pirms 10 gadiem, 2014. gada 27. februārī, kas ir moivu nārsta sezonas "pīķis". Izmantota sistēma OAWRS – "Ocean Acoustic Waveguide Remote Sensing". Tas ir smalks sonāra paveids, kas ļoti precīzi ļauj atrast un kartēt objektus lielās platībās, kas mērāmas pat vairākos desmitos kilometru. Turklāt šie dati ļauj ne tikai noteikt objektu atrašanās vietu, bet arī jau tos precīzi raksturot. Kā OAWRS dati ļauj atšķirt mazu zivtiņu no lielas vairāku kilometru attālumā? Iepriekš tas bija visai grūti, taču nu pētnieku rīcībā ir tādas analīzes metodes, kas spēj datos izšķirt dažādu sugu zivis, vadoties pēc to peldpūšļu rezonanses. Iespaidīgi, vai ne?
"Zivju peldpūšļi rezonē gluži kā zvani. Mencām tie ir lieli un rezonances frekvence ir zema. Kā Londonas Bigbena skaņas. Moivām peldpūšļi ir sīksīki un rezonē kā augstākās notis, ko var nospēlēt uz klavierēm," MIT vietnē citēts Nikolass Makris, viens no pētījuma autoriem.
Kas notika 2014. gada 27. februārī? Saulei austot un izgaismojot ūdens augšējos slāņus, moivas devās dziļākos ūdeņos. Iespējams, lai meklētu nārstam piemērotas vietas. Dati uzrādīja, ka ieniršanas brīdī moivas sāka pulcēties arvien lielākos un lielākos baros, galu galā izveidojot milzīgu, koordinētu zivju "vilni", kas stiepās 10 kilometru garumā. Tiek uzskatīts, ka migrācija šādos blīvos baros ļauj katrai atsevišķai zivtiņai ietaupīt enerģiju, veicot lielus attālumus. Savā ziņā līdzīgi kā putniem, kas ceļo kāšos.
Šajā gadījumā gan sapulcēšanās milzīgā barā neko labu moivām nevēstīja – to piefiksēja un tuvumā arvien lielākā skaitā sāka parādīties mencas, kas arī sāka grupēties barā un gatavoties uzbrukumam. Kopumā OAWRS dati liecināja, ka pie mazo zivtiņu bara uzradās aptuveni 2,5 miljoni mencu. Un sākās "dzīres". Vien dažu stundu laikā vismaz 10,5 miljoni moivu bija kļuvuši par maltīti mencām. Makris uzskata, ka šādas "dzīres" okeānā nav nekāds retums, taču līdz šim zinātnieki tāda vēriena slaktiņu nebija fiksējuši ar mērinstrumentiem.
"Šī ir pirmā reize, kad esam novērojuši tik iespaidīgu mednieku un medījamo mijiedarbību. Tas viss notika nudien gigantiskos mērogos. Vērojām moivas veidojam ko līdzīgu sporta fanu "vilnītim" stadionu tribīnēs, lai mēģinātu aizsargāties no mencu uzbrukumiem. Arī mencas veidoja formācijas koordinētam uzbrukumam," par notikušo stāsta pētnieks.
Kādas ir sekas lielākajam okeānā novērotajam slaktiņam? 10,5 miljoni apēstu moivu var šķist ļoti daudz, taču tā ir pavisam normāla parādība un kopējo populāciju būtiski neietekmē. Bars, kuram uzbruka mencas, veido vien 0,1 procentu no kopējā moivu skaita, kas šajā reģionā no ikriem izšķiļas ik gadu. Tomēr nākotnē, turpinoties klimata pārmaiņām un Arktikas ledus segai arvien sarūkot, mazajām zivtiņām var nākties mērot arvien lielākus attālumus līdz nārsta vietām, tādējādi tās padarot vieglāk ievainojamas. Moivas ir būtiska barības bāze ne tikai mencām, bet arī citām zivju sugām, tāpēc šo mazo zivtiņu populācijas monitoringu pētnieki uzskata par būtisku uzdevumu un vērā ņemamu indikatoru ekosistēmas veselībai kopumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
